Mums jau pazīstamais lācis Vinnijs Pūks, ko draugi ērtības labad sauca vienkārši par Pūku, kādu dienu gāja pa mežu un lepni dungoja jaunu dungādziesmiņu. Dungādziesmiņu viņš bija sacerējis, vingrodams pie spoguļa. Te nu jāpiezīmē, ka ar Resnumu Vingrošanu Pūks nodarbojās katru rītu, jo ļoti gribēja kļūt tievāks.Dungādziesmiņa radās tā: tra-la-lā, tra-la-lā, kamēr viņš stiepās garumā, cik augstu vien varēdams, bet tra-la-lā, tra-la-vaimandieniņ, vai! - lā, sniedzoties pie kāju pirkstgaliem. Pēc brokastīm Pūks dziesmiņu atkārtoja tik ilgi, ka iemācījās to no galvas, un tagad varēja nodungāt no viena gala līdz otram, kā pieklājas:
Tra-la-lā, tra-la-lā,
Rum-tum-tidlī-rum-tum,
Tidlī-ridlī, tidlī-ridlī,
Tidlī-ridlī, tidlī-ridlī,
Rum-tum-tum-tidlī-bum.
Tā nu viņš priecīgi gāja pa mežu un klusi dungāja savu dungādziesmiņu, domādams, ko pašlaik dara citi un kā citiem varētu būt ap dūšu, ja viņi nav viņi, bet ir citi. Domādams un dungodams Pūks nonāca pie smilšu kalniņa un ieraudzīja kalniņa slīpumā alu.
-Ahā! - teica Pūks. - Rum-tum-tidlī-rum-tum. Ja es ko saprotu, tad šī ala nozīmē Trusīti. Trusītis nozīmē Kompāniju. Kompānija nozīmē pacienāšanu un klausīšanos, kā es dungoju savu dungādziesmiņu, un vēl visādas citādas jaukas lietas. Rum-tum-tum-tidlī-bum.
Pūks noliecās, iebāza galvu alā un uzsauca:
- Vai kāds ir mājās?
Alā kaut kas nočabēja un apklusa.
- Es prasu, vai kāds ir mājās? - kliedza Pūks.
- Nē, - atbildēja balss no alas. - Un nevajag tā bļaut. Es arī pirmoreiz labi dzirdēju.- Vai kāds ir mājās?
Alā kaut kas nočabēja un apklusa.
- Es prasu, vai kāds ir mājās? - kliedza Pūks.
- Sasodīts! - Pūks norūca. - Te vispār neviena nav?
- Neviena paša.
Vinnijs Pūks izvilka galvu no alas un brīdi padomāja. "Nē," viņš nosprieda, "tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?" Tāpēc viņš atkal iebāza galvu alā un teica:
- Hallo, Trusīt, tas esi tu?
- Nē, - sacīja Trusītis pavisam pārvērstā balsī.
- Vai tad tā nav Trusīša balss?
- Nedomāju vis, - teica Trusītis. - Manai balsij nevajadzēja izklausīties pēc Trusīša balss.
- Atvainojiet, - Pūks sacīja.
Viņš izvilka galvu no alas, vēlreiz padomāja, iebāza galvu atpakaļ un jautāja:
- Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kur ir Trusītis?
- Aizgāja ciemos pie lācīša Pūka. Viņi ir lieli draugi.
- Bet tas esmu es! - lācītis ļoti pārsteigts iesaucās.
- Kāds es?
- Lācītis Pūks.
- Jūs esat par to pārliecināts? - jautāja Trusītis, kas likās vēl vairāk pārsteigts par Pūku pašu.
- Pilnīgi pārliecināts, - apgalvoja Pūks.
- Nu tad nāc iekšā!
Ala bija šaura, bet Pūks spraucās, kamēr iespraucās.
- Tev taisnība, - Trusītis teica, apskatījis viņu no galvas līdz kājām. - Tas esi tu. Prieks tevi redzēt.
- Kāds cits es varētu būt?
- Es nebiju īsti drošs. Tu jau zini, kā ir mežā. Kuru katru viss nevar laist iekšā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?
Ap vienpadsmitiem no rīta Pūkam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā šķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja: - Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu? - Pūks tā uztraucās, ka atbildēja: - Abus. - Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: - Totiees maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu!
Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.
- Vai tiešām? - pieklājīgi jautāja Trusītis.
- Protams, es varētu vēl mazliet palikt, - teica Pūks, - ja tu man... - un viņš zīmīgi noskatījās uz pieliekamā kambara pusi.
- Patiesību sakot, - Trusītis iebilda, - es arī taisījos iziet.
- Nu labi. tad es eju. Uz redzēšanos!
- Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies!
- Vai tad vēl kaut kas ir? - Pūks dzīvi apvaicājās.
Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: - Nekā vairs nav.
- Es jau tā domāju, - Pūks pamāja. - Visu labu! Man jāiet.
Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļkājām, līdz izdabūja laukā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad...
- Glābiet! - noelsās Pūks. - Es labāk rāpšos atpakaļ.
- Sasodīts! - viņš sacīja. - Vajadzēja tomēr uz priekšu.
- Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.
- Ei, vai tu esi iespriedies? - Trusītis jautāja.
- Nē! - Pūks bezrūpīgi teica. - Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.
- Dod labāk ķepu!
Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...
- Vai! - iebrēcās Pūks. - Man sāp!
- Skaidrs, - Trusītis teica. - Tu esi iespriedies.
- Tikai tāpēc, - Pūks dusmīgi sacīja, - ka dažiem ir pārāk šauras durvis.
- Nē, tikai tāpēc, ka daži pārāk daudz ēd, - Trusītis atcirta. - Es, protams, neko neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ēd. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, - Trusītis piebilda, - jāiet pēc Kristofera Robina.
Kristofers Robins dzīvoja otrā meža malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Pūka, viņš tik mīļā balsī teica: "Vecais, dumjaus lāci!" - ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.
- Es te guļu un domāju, - Pūks nošņaukājās, - ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas būtu nepatīkami.
- Man arī, - teica Trusītis.
- Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm? - brīnījās Kristofers Robins. - Protams, varēs.
- Jauki! - Trusītis priecājās.
- Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ.
Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņš, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā mājā, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās, citi atkal...
- Tu gribi teikt, ka es nekad netikšu laukā? - Pūks jautāja.
- Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu žēl grūst šo pusi atpakaļ, - teica Trusītis.
Kristofers Robins piekrītoši pamāja.
- Te atliek tikai viens, - viņš sacīja, - gaidīt, kamēr tu kļūsi atkal tievāks.
- Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks? - Pūks bažīgi apvaicājās.
- Kādu nedēļu, es domāju.
- Bet es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!
- Palikt tu vari gluži labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu.
- Mēs tev lasīsim priekšā, - priecīgi piedāvājās Trusītis.
- Es ceru, ka nesāks snigt, - viņš piebilda.
- Paklausies, veco zēn, tu esi aizņēmis krietnu daļu manas istabas. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es lietotu tavas kājas par dvieļu pakaramo? Reiz nu kājas tur ir un pašlaik nav tev vajadzīgas, man būtu ļoti parocīgi kārt uz tām dvieļus.
- Nedēļu! - Pūks bēdājās. - Un ko es ēdīšu?
- Baidos, ka neko, - Kristofers Robins atbildēja. - Citādi tu nekļūsi tievāks. Bet mēs tev lasīsim priekšā.
Pūks gribēja dziļi nopūsties, bet nevarēja, jo bija pārāk cieši iespriedies. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņš teica:
- Tad lasiet vismaz Garšīgu Grāmatu, lai Lācim, kas iespriedies Šaurā Bezizejā, ir kāds mierinājums.
Veselu nedēļu Kristofers Robins lasīja Garšīgu Grāmatu Pūkam pie Ziemeļu gala un Trusītis kāra izmazgāto veļu pie Dienvidu gala. Pa to laiku nabaga lācis juta, ka viņs kļūst tievāks un tievāks. Nedēļas beigās Kristofers Robins teica:
- Sākam!
Viņš ķērās pie Pūka priekšķepām, Trusītis ķērās pie Kristofera Robina, visi Trusīša radi un draugi garā rindā pie Trusīša, un - viens-divi - reizē! - viņi vilka.
Ilgu laiku Pūks stenēja vien: - Uh... uh...
Tad: - Oh!
Un tad viņš pēkšņi iebrēcās "hop!" un izsprāga no alas kā korķis no pudeles.
Kristofers Robins, Trusītis, visi Trusīša radi un draugi apmeta kūleni gaisā un sakrita vienā čupā. Pašā augšā ķepurojās Pūks - laimīgs un brīvs.
Sirsnīgi pateicies glābējiem, viņš aizgāja pa meža ceļu uz mājām, lepni dungodams savu dungādziesmiņu. Bet Kristofers Robins noskatījās viņam pakaļ ar mīlestības pilnām acīm un noteica:
- Vecais, dumjais lācis!
- Neviena paša.
Vinnijs Pūks izvilka galvu no alas un brīdi padomāja. "Nē," viņš nosprieda, "tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?" Tāpēc viņš atkal iebāza galvu alā un teica:
- Hallo, Trusīt, tas esi tu?
- Nē, - sacīja Trusītis pavisam pārvērstā balsī.
- Vai tad tā nav Trusīša balss?
- Nedomāju vis, - teica Trusītis. - Manai balsij nevajadzēja izklausīties pēc Trusīša balss.
- Atvainojiet, - Pūks sacīja.
Viņš izvilka galvu no alas, vēlreiz padomāja, iebāza galvu atpakaļ un jautāja:
- Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kur ir Trusītis?
- Aizgāja ciemos pie lācīša Pūka. Viņi ir lieli draugi.
- Bet tas esmu es! - lācītis ļoti pārsteigts iesaucās.
- Kāds es?
- Lācītis Pūks.
- Jūs esat par to pārliecināts? - jautāja Trusītis, kas likās vēl vairāk pārsteigts par Pūku pašu.
- Pilnīgi pārliecināts, - apgalvoja Pūks.
- Nu tad nāc iekšā!
Ala bija šaura, bet Pūks spraucās, kamēr iespraucās.
- Tev taisnība, - Trusītis teica, apskatījis viņu no galvas līdz kājām. - Tas esi tu. Prieks tevi redzēt.
- Kāds cits es varētu būt?
- Es nebiju īsti drošs. Tu jau zini, kā ir mežā. Kuru katru viss nevar laist iekšā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?
Ap vienpadsmitiem no rīta Pūkam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā šķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja: - Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu? - Pūks tā uztraucās, ka atbildēja: - Abus. - Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: - Totiees maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu!
Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.
- Vai tiešām? - pieklājīgi jautāja Trusītis.
- Protams, es varētu vēl mazliet palikt, - teica Pūks, - ja tu man... - un viņš zīmīgi noskatījās uz pieliekamā kambara pusi.
- Patiesību sakot, - Trusītis iebilda, - es arī taisījos iziet.
- Nu labi. tad es eju. Uz redzēšanos!
- Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies!
- Vai tad vēl kaut kas ir? - Pūks dzīvi apvaicājās.
Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: - Nekā vairs nav.
- Es jau tā domāju, - Pūks pamāja. - Visu labu! Man jāiet.
Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļkājām, līdz izdabūja laukā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad...
- Glābiet! - noelsās Pūks. - Es labāk rāpšos atpakaļ.
- Sasodīts! - viņš sacīja. - Vajadzēja tomēr uz priekšu.
- Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.
- Ei, vai tu esi iespriedies? - Trusītis jautāja.
- Nē! - Pūks bezrūpīgi teica. - Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.
- Dod labāk ķepu!
Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...
- Vai! - iebrēcās Pūks. - Man sāp!
- Skaidrs, - Trusītis teica. - Tu esi iespriedies.
- Tikai tāpēc, - Pūks dusmīgi sacīja, - ka dažiem ir pārāk šauras durvis.
- Nē, tikai tāpēc, ka daži pārāk daudz ēd, - Trusītis atcirta. - Es, protams, neko neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ēd. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, - Trusītis piebilda, - jāiet pēc Kristofera Robina.
Kristofers Robins dzīvoja otrā meža malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Pūka, viņš tik mīļā balsī teica: "Vecais, dumjaus lāci!" - ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.
- Es te guļu un domāju, - Pūks nošņaukājās, - ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas būtu nepatīkami.
- Man arī, - teica Trusītis.
- Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm? - brīnījās Kristofers Robins. - Protams, varēs.
- Jauki! - Trusītis priecājās.
- Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ.
Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņš, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā mājā, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās, citi atkal...
- Tu gribi teikt, ka es nekad netikšu laukā? - Pūks jautāja.
- Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu žēl grūst šo pusi atpakaļ, - teica Trusītis.
Kristofers Robins piekrītoši pamāja.
- Te atliek tikai viens, - viņš sacīja, - gaidīt, kamēr tu kļūsi atkal tievāks.
- Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks? - Pūks bažīgi apvaicājās.
- Kādu nedēļu, es domāju.
- Bet es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!
- Palikt tu vari gluži labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu.
- Mēs tev lasīsim priekšā, - priecīgi piedāvājās Trusītis.
- Es ceru, ka nesāks snigt, - viņš piebilda.
- Paklausies, veco zēn, tu esi aizņēmis krietnu daļu manas istabas. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es lietotu tavas kājas par dvieļu pakaramo? Reiz nu kājas tur ir un pašlaik nav tev vajadzīgas, man būtu ļoti parocīgi kārt uz tām dvieļus.
- Nedēļu! - Pūks bēdājās. - Un ko es ēdīšu?
- Baidos, ka neko, - Kristofers Robins atbildēja. - Citādi tu nekļūsi tievāks. Bet mēs tev lasīsim priekšā.
Pūks gribēja dziļi nopūsties, bet nevarēja, jo bija pārāk cieši iespriedies. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņš teica:
- Tad lasiet vismaz Garšīgu Grāmatu, lai Lācim, kas iespriedies Šaurā Bezizejā, ir kāds mierinājums.
Veselu nedēļu Kristofers Robins lasīja Garšīgu Grāmatu Pūkam pie Ziemeļu gala un Trusītis kāra izmazgāto veļu pie Dienvidu gala. Pa to laiku nabaga lācis juta, ka viņs kļūst tievāks un tievāks. Nedēļas beigās Kristofers Robins teica:
- Sākam!
Viņš ķērās pie Pūka priekšķepām, Trusītis ķērās pie Kristofera Robina, visi Trusīša radi un draugi garā rindā pie Trusīša, un - viens-divi - reizē! - viņi vilka.
Ilgu laiku Pūks stenēja vien: - Uh... uh...
Tad: - Oh!
Un tad viņš pēkšņi iebrēcās "hop!" un izsprāga no alas kā korķis no pudeles.
Kristofers Robins, Trusītis, visi Trusīša radi un draugi apmeta kūleni gaisā un sakrita vienā čupā. Pašā augšā ķepurojās Pūks - laimīgs un brīvs.
Sirsnīgi pateicies glābējiem, viņš aizgāja pa meža ceļu uz mājām, lepni dungodams savu dungādziesmiņu. Bet Kristofers Robins noskatījās viņam pakaļ ar mīlestības pilnām acīm un noteica:
- Vecais, dumjais lācis!
Ziņas
Tik mīļš stāstiņš :)
AtbildētDzēst