Pa ilgo laiku, ko strautam vajadzēja, lai nonāktu līdz Meža malai, tas bija pieaudzis gandrīz par īstu upi, un, pieaudzis būdams, tas vairs neskrēja, nelēkāja un nemeta burbuļus, ko mēdza darīt, kad bija mazs, bet kustējās daudz lēnāk. Jo nu strauts zināja savu ceļu un sprieda: “Nav kur steigties. Gan jau kādreiz nonāksim galā.”Tikai mazie, ātrie un nepacietīgie strauteļi tur augstāk, Mežā, šaudījās šurp un turp, it kā viņiem būtu nezin kas jāredz un jāizdibina, kamēr vēl nav par vēlu.
No Ārpasaules uz Mežu veda plata taka, gandrīz tik plata kā lielceļš, bet, pirms tā nokļuva Mežā, takai vajadzēja šķērsot upi. Tur tad nu bija koka tilts, gandrīz tik plats kā lielceļš, ar koka margām gar abām pusēm,. Kristofers Robins, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz augšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija izliekties pār apakšējo un skatīties upē, kas lēni tecēja zem tilta. Pūks, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz apakšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija nogulties zemē, pabāzt galvu zem šķērskoka un skatīties upē, kas lēni tecēja pa leju. Bet Sivēns un Rū vispār tikai tā varēja skatīties upē, jo bija pārāk maziņi, lai aizsniegtu apakšējo šķērskoku. Tā viņi gulēja uz tilta un skatījās ūdenī, kas tecēja lēni, lēni, jo nebija jau kur steigties.
Kādu dienu, kad Pūks pastaigādamies gāja uz tilta pusi, viņš mēģināja sacerēt mazu dzejolīti par čiekuriem, tāpēc, ka čiekuri bija visapkārt abās takas malās un Pūkam bija uznākusi dziedamā reize. Viņš pacēla vienu, apskatīja to un nosprieda: “Ļoti glīts čiekurs, un kaut kādai atskaņai uz to arī vajadzētu būt.” Bet viņš neko nevarēja izdomāt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā tādas rindas:
Kas par šo egli zina ko,
Lai strīdu izšķirt lūko.
Kliedz Pūce: tas esot viņas koks!
Bet Kenga: tas esot Rū koks!
- Dumja dziesma, - Pūks nopūtās. - Kenga un Rū nedzīvo kokā.
- Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepām iekrita upē.
- Sasodīts, - norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedāt. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garām... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs!
- Jocīgi, - nobrīnījās Pūks. - Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? - Un Pūks gāja pēc čiekuriem.
Nākamais tiešām darīja tāpat. Un citi nākamie arī. Tad Pūks iemeta ūdenī divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja papriekšu, kā Pūks bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. Kad viņš gāja uz mājām launagā, viņš bija vinnējis trīsdesmit sešas un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņš bija... ka viņš bija... Vārdu sakot, atņemiet no trīsdesmit sešiem divdesmit astoņi, un jūs zināsiet, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit seši no divdesmit astoņiem.
Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem tagad bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus, tāpēc ka tos bija vieglāk atšķirt.
Kādu dienu Pūks, Sivēns, Trusītis un Rū atkal spēlēja Pūksprunguļus. Viņi iemeta sprunguļus ūdenī. Trusītis nokliedza: - Aiziet! - Un viņi skrēja tiltam pāri un izbāza galvas otrā pusē, gaidīdami, kura sprungulis izpeldēs pirmais. Pagāja ilgs laiks, jo upe todien bija ļoti slinka, un likās, ka tai ir pilnīgi vienalga, kad tā nonāks galā un vai vispār nonāks.
- Manējais peld! - spiedza Rū. - Nē, nav vis manējais. Tu savējo redzi, Sivēn? Es domāju, ka tur peld manējais, bet nepeld. Re, kur nāk! Nē, nenāk. Pūk, tu savējo neredzi?
- Nē, - atbildēja Pūks.
- Mans sprungulis būs kaut kur aizķēries, - teica Rū. - Trusīt, mans sprungulis ir aizķēries. Vai tavs sprungulis arī ir aizķēries, Sivēn?
- Vienmēr jau paiet vairāk laika, nekā mēs iedomājamies, - sacīja Trusītis.- Kā tev liekas, cik ilgi mums vēl būs jāgaida? - jautāja Rū.
- Es redzu tavējo, Sivēn! - pēkšņi iesaucās Pūks.
- Mans bija tāds pelēcīgs, - teica Sivēns, baidīdamies pārāk tālu liekties pār tilta malu, lai neiekristu upē.
- Taisni tāds pašlaik nāk. Vairāk pa manu pusi.
Trusītis izliecās pār malu, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Rū lēkāja un spiedza:
- Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli! Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli!
Sivēns tā uztraucies kā neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņš vinnēs.
- Nāk! - sacīja Pūks.
- Tu noteikti redzi, ka tas ir manējais? - Sivēns uztraukumā iekviecās.
- Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti... liels... pelēks... Ak nē, nav vis, tas ir I-ā.
No tilta apakšas izpeldēja I-ā.
- I-ā! - visi reizē iekliedzās.
- Tas ir I-ā! - spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.
- Patiešām? - teica I-ā, ko bija sagrābis mazs atvariņš un nu lēni grieza apkārt trīs reizes. - Neticami.
- Es nezināju, ka tu arī spēlē ar mums, - sacīja Rū.
- Es nespēlēju, - atbildēja I-ā.
- I-ā, ko tu tur dari? - jautāja Trusītis.
- Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepareizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņš atradīs īsto atbildi.
- Bet I-ā! - Pūks izmisis iesaucās. - Ko tad mēs varam... es gribēju teikt, kā mēs varam... tu domā, ja mēs...
- Jā, - sacīja ēzelītis. - Viena no tavām domām noteikti būs īstā. Paldies, Pūk!
- Viņš griežas riņķi un riņķī! - sacīja Rū dziļā apbrīnā.
- Kāpēc gan ne? - auksti apvaicājās I-ā.
- Es arī protu peldēt! - Rū lepni paziņoja.
- Tikai ne riņķī un riņķī, - teica I-ā. - Tas ir daudz grūtāk. Es gan šodien vispār netaisījos peldēties, - viņš turpināja, lēni griezdamies atvarā. - Bet, tā kā es tomēr biju iekritis ūdenī, es nolēmu pavingrināties vieglā riņķa kustībā no labās puses uz kreiso vai, teiksim, - viņšpiebilda, iekļuvis nākamajā atvarā, - no kreisās uz labo, kā nu tas man kuro reizi ienāk prātā, un tā ir tikai mana darīšana. Citiem tur nav ko jaukties.
Kādu laiku bija klusums, jo visi domāja.
- Man ir ideja, - beidzot sacīja Pūks, - bet, liekas, ne sevišķi laba.
- Man arī tā liekas, - teica I-ā.
- Ko tu izdomāji, Pūk? - jautāja Trusītis. - Pastāsti mums arī.
- Ja mēs visi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un izskalotu ēzelīti otrā pusē.
- Tā ir ļoti laba ideja, - uzslavēja Trusītis, un Pūks atkal jutās laimīgs.
- Ļoti laba, - norūca I-ā. - Kad es gribēšu, lai mani samērcē viscaur, es darīšu tev to zināmu, Pūk.
- Bet ja nu mēs netīšām trāpīsim viņam? - Sivēns bažījās.
- Vai arī netīšām netrāpīsiet viņam, - teica I-ā. - Apsver visas šīs iespējas, Sivēn, pirms Jūs sākat uzjautrināties.
Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.
- Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, - viņš paskaidroja, - un tad es nevarēšu tev trāpīt garām. Tas ir – es nevarēšu trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
- Nē, - teica I-ā, - man ļoti patīk griezties.
Trusītis juta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
- Sākam, Pūk! - viņš sacīja. - Kad es teikšu: “Met!” - tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu: “Met!” - Pūks laidīs akmeni vaļā.
- Mīļs paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanīšu.
- Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?
- Nē, - teica I-ā.
- Met! - nokomandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdens skaļi noplunkšķēja, un ēzelītis bija pazudis.
Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās... un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu gabaliņu pa priekšu Trusīša sprungulim, neiepriecināja viņus tā, kā to varētu gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņš ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai Idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā... Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I-ā brida laukā no ūdens.
Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz I-ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.
- Vai, I-ā, cik tu esi slapjš! - teica Sivēns, pataustījis viņu.
I-ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.
- Lieliski, Pūk! - Trusītis atzinīgi teica. - Mūsu Ideja bija ļoti laba.
- Kāda Ideja? - I-ā jautāja.
- Izplunkšķināt tevi malā ar akmeni.
- Izplunkšķināt mani? - brīnījās I-ā. - mani izplunkšķināt? Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs mani izplunkšķinājāt? Es vienkārši ieniru. Pūks meta man virsū lielu akmeni, un, lai tas netrāpītu man pa krūtīm, es ieniru un izpeldēju malā.
- Tu nemaz nemeti viņam virsū, - Sivēns pačukstēja Pūkam, lai mierinātu viņu.
- Man arī liekas, ka ne, - bēdīgi sacīja Pūks.
-I-ā vienmēr ir tāds, - teica Sivēns. - Es domāju, ka tava Ideja bija ļoti gudra Ideja.
Pūkam kļuva vieglāk ap sirdi, jo, ja tu esi Lācis, kam tikai Zāģu Skaidas Galvā, un tu domā par visādām Lietām, tad reizēm izrādās, ka Lieta, kas tev pašam likusies ļoti Lietīga, ir gluži Nelietīga, kad tu to esi izdarījis un citi to redzējuši. Bet, lai nu kā, - ēzelītis pirmīt bija upē un tagad vairs nav upē, un tas nozīmē, ka nekas ļauns viņam nav nodarīts.
- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, - atbildēja I-ā.
- Bet kā tad...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- O-o! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju – ja jel kaut viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, - un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.
- O, I-ā! - visi nodvesās.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? - neticīgi jautāja Trusītis.
- Protams, paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika?
- Bet kas to izdarīja? - vaicāja Rū.
I-ā neatbildēja.
- Man liekas, tas būs bijis Tīģeris, - Sivēns nervozi iesmējās.
- Bet, I-ā, - jautāja Pūks, tas bija Joks vai Nelaimes Gadījums? Es gribēju teikt...
- Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas bija Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapjš, un neko vairāk. Tu, cerams, saproti, ko es ar to gribēju teikt?
- Un kur bija Tīģeris? - jautāja Trusītis.
Pirms I-ā paspēja atbildēt, skaļi nobrīkšķēja krūmi un caur dzīvžogu izlauzās Tīģeris pats.
- Sveiki visapkārt! - Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.
- Sveiks, Tīģeri! - sacīja Rū.
Trusītis ļoti cienīgi saslējās.
- Tīģeri, - viņš svinīgi jautāja. - Kas jums tur pirmīt notika?
- Kad pirmīt? - atvaicāja Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.
- Kad tu ielecināji upē I-ā.
- Es viņu neielecināju.
- Ielecināji gan, - īgni atcirta I-ā.
- Patiešām ne. Man tikai uznāca šķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras, un, kad es teicu: “Grrrs-oppp-pč-č-č-pčī...”
- Ūja! - iesucās Trusītis, pieceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras. - Viss kārtībā, Sivēntiņ.
- Tas bija no pārsteiguma, - Sivēns taisnojās.
- Nu redzi, - sacīja I-ā. - Tādus pārsteigumus es saucu par Ielecināšanu. Ļoti neglīts paradums. Man nav nekas pretim, ka Tīģeris dzīvo Mežā, - viņš turpināja, - jo Mežs ir liels un vietas te diezgan, kur izlēkāties. Bet es nesaprotu, kāpēc viņam jānāk manā mazajā stūrītī un jālēkā taisni tur. Protams, ja kādam patīk tieši mitras, aukstas un drūmas vietas, tad mans kakts viņam kā radīts, bet citādi tur nav nekā sevišķa, īpaši jau lēkāšanai...
- Es nelēkāju, es šķaudīju, - Tīģeris spītīgi atcirta.
- Upes dibenā man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ielecināts vai iešķaudināts.
- Labi, - sacīja Trusītis, - viss, ko es varu teikt... O, tur nāk Kristofers Robins, viņš pateiks.
Kristofers Robins nāca pa Mežu uz upi tik saulainā un bezrūpīgā noskaņā, it kā nemaz nebūtu svarīgi, cik ir divreiz deviņpadsmit, un tik jaukā pēcpusdienā tas patiešām nebija svarīgi. Viņam likās, ka vajag tikai apstāties uz tilta, un noliekties pār margām, paskatīties, cik lēni lejā tek ūdens, un viņš zinās visu, kas cilvēkam jāzina, un varēs to pastāstīt arī Pūkam, kurš nebija drošs par savām zināšanām. Bet, kad viņš nonāca pie tilta un redzēja uztraukto kompāniju, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Šī nebija bezrūpīga pēcpusdiena, bet, taisni otrādi, tāda, kad vajadzēs par kaut ko parūpēties.
- Redzi, kas par lietu, Kristofer Robin, - Trusītis iesāka. - Tīģeris...
- Nav taisnība! - teica Tīģeris.
- Bet iekšā es tomēr biju, - apstrīdēja I-ā.
- Es domāju, ka viņš netīšām, - sacīja Pūks.
- Viņš vienmēr ir bijis lecīgs, - teica Sivēns, - un tur viņš neko nevar darīt.
- Pamēģini ielecināt mani, - Rū uzplijās Tīģerim. - I-ā, Tīģeris ielecinās mani! Sivēn, kā tu domā...
- Pagaidiet! - iesaucās Trusītis. - Nerunājiet visi reizē. Galvenais ir, ko Kristofers Robins par to domā.
- Es tikai šķaudīju, - taisnojās Tīģeris.
- Viņš lēkāja, - sūdzējās I-ā.
- Varbūt šķaudīdams es drusciņ salēcos, - teica Tīģeris.
- Klusu! - Trusītis pacēla ķepu. - Ko par to visu domā Kristofers Robins? Tas ir galvenais.
- Labi, - teica Kristofers Robins, vēl arvien nesaprazdams, par ko zvēri uztraucas. - Es domāju...
- Ko? - visi reizē iesaucās.
- Es domāju, ka mēs varētu saspēlēt Pūksprunguļus.
Sacīts – darīts. I-ā, kurš vēl nekad nebija spēlējis, vinnēja par divām reizēm vairāk nekā pārējie. Rū divas reizes iekrita ūdenī: pirmo reizi netīšām, otro – tīšām, jo bija pēkšņi ieraudzījis mežmalā Kengu, un tas nozimēja, ka viņam šā vai tā būs jāiet gulēt. Trusītis teica, ka iešot viņiem līdzi, bet I-ā aizgāja kopā ar Tīģeri, jo viņš gribēja Tīģerim paskaidrot, Kā Vinnēt Pūksprunguļos, ko var panākt, kad met savu sprunguli upē ar izgriezienu; bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni paši.
Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
- Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, - slinki ieminējās Pūks.
- Protams, ir, - piekrita Kristofers Robins.
- Un mēs visi esam, - Pūks sacīja. - Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība, - viņš pazemīgi piebilda.
- Ir gan taisnība, - teica Kristofers Robins.
No Ārpasaules uz Mežu veda plata taka, gandrīz tik plata kā lielceļš, bet, pirms tā nokļuva Mežā, takai vajadzēja šķērsot upi. Tur tad nu bija koka tilts, gandrīz tik plats kā lielceļš, ar koka margām gar abām pusēm,. Kristofers Robins, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz augšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija izliekties pār apakšējo un skatīties upē, kas lēni tecēja zem tilta. Pūks, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz apakšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija nogulties zemē, pabāzt galvu zem šķērskoka un skatīties upē, kas lēni tecēja pa leju. Bet Sivēns un Rū vispār tikai tā varēja skatīties upē, jo bija pārāk maziņi, lai aizsniegtu apakšējo šķērskoku. Tā viņi gulēja uz tilta un skatījās ūdenī, kas tecēja lēni, lēni, jo nebija jau kur steigties.
Kādu dienu, kad Pūks pastaigādamies gāja uz tilta pusi, viņš mēģināja sacerēt mazu dzejolīti par čiekuriem, tāpēc, ka čiekuri bija visapkārt abās takas malās un Pūkam bija uznākusi dziedamā reize. Viņš pacēla vienu, apskatīja to un nosprieda: “Ļoti glīts čiekurs, un kaut kādai atskaņai uz to arī vajadzētu būt.” Bet viņš neko nevarēja izdomāt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā tādas rindas:
Kas par šo egli zina ko,
Lai strīdu izšķirt lūko.
Kliedz Pūce: tas esot viņas koks!
Bet Kenga: tas esot Rū koks!
- Dumja dziesma, - Pūks nopūtās. - Kenga un Rū nedzīvo kokā.
- Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepām iekrita upē.
- Sasodīts, - norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedāt. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garām... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs!
- Jocīgi, - nobrīnījās Pūks. - Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? - Un Pūks gāja pēc čiekuriem.
Nākamais tiešām darīja tāpat. Un citi nākamie arī. Tad Pūks iemeta ūdenī divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja papriekšu, kā Pūks bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. Kad viņš gāja uz mājām launagā, viņš bija vinnējis trīsdesmit sešas un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņš bija... ka viņš bija... Vārdu sakot, atņemiet no trīsdesmit sešiem divdesmit astoņi, un jūs zināsiet, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit seši no divdesmit astoņiem.
Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem tagad bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus, tāpēc ka tos bija vieglāk atšķirt.
Kādu dienu Pūks, Sivēns, Trusītis un Rū atkal spēlēja Pūksprunguļus. Viņi iemeta sprunguļus ūdenī. Trusītis nokliedza: - Aiziet! - Un viņi skrēja tiltam pāri un izbāza galvas otrā pusē, gaidīdami, kura sprungulis izpeldēs pirmais. Pagāja ilgs laiks, jo upe todien bija ļoti slinka, un likās, ka tai ir pilnīgi vienalga, kad tā nonāks galā un vai vispār nonāks.
- Manējais peld! - spiedza Rū. - Nē, nav vis manējais. Tu savējo redzi, Sivēn? Es domāju, ka tur peld manējais, bet nepeld. Re, kur nāk! Nē, nenāk. Pūk, tu savējo neredzi?
- Nē, - atbildēja Pūks.
- Mans sprungulis būs kaut kur aizķēries, - teica Rū. - Trusīt, mans sprungulis ir aizķēries. Vai tavs sprungulis arī ir aizķēries, Sivēn?
- Vienmēr jau paiet vairāk laika, nekā mēs iedomājamies, - sacīja Trusītis.- Kā tev liekas, cik ilgi mums vēl būs jāgaida? - jautāja Rū.
- Es redzu tavējo, Sivēn! - pēkšņi iesaucās Pūks.
- Mans bija tāds pelēcīgs, - teica Sivēns, baidīdamies pārāk tālu liekties pār tilta malu, lai neiekristu upē.
- Taisni tāds pašlaik nāk. Vairāk pa manu pusi.
Trusītis izliecās pār malu, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Rū lēkāja un spiedza:
- Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli! Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli!
Sivēns tā uztraucies kā neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņš vinnēs.
- Nāk! - sacīja Pūks.
- Tu noteikti redzi, ka tas ir manējais? - Sivēns uztraukumā iekviecās.
- Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti... liels... pelēks... Ak nē, nav vis, tas ir I-ā.
No tilta apakšas izpeldēja I-ā.
- I-ā! - visi reizē iekliedzās.
- Tas ir I-ā! - spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.
- Patiešām? - teica I-ā, ko bija sagrābis mazs atvariņš un nu lēni grieza apkārt trīs reizes. - Neticami.
- Es nezināju, ka tu arī spēlē ar mums, - sacīja Rū.
- Es nespēlēju, - atbildēja I-ā.
- I-ā, ko tu tur dari? - jautāja Trusītis.
- Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepareizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņš atradīs īsto atbildi.
- Bet I-ā! - Pūks izmisis iesaucās. - Ko tad mēs varam... es gribēju teikt, kā mēs varam... tu domā, ja mēs...
- Jā, - sacīja ēzelītis. - Viena no tavām domām noteikti būs īstā. Paldies, Pūk!
- Viņš griežas riņķi un riņķī! - sacīja Rū dziļā apbrīnā.
- Kāpēc gan ne? - auksti apvaicājās I-ā.
- Es arī protu peldēt! - Rū lepni paziņoja.
- Tikai ne riņķī un riņķī, - teica I-ā. - Tas ir daudz grūtāk. Es gan šodien vispār netaisījos peldēties, - viņš turpināja, lēni griezdamies atvarā. - Bet, tā kā es tomēr biju iekritis ūdenī, es nolēmu pavingrināties vieglā riņķa kustībā no labās puses uz kreiso vai, teiksim, - viņšpiebilda, iekļuvis nākamajā atvarā, - no kreisās uz labo, kā nu tas man kuro reizi ienāk prātā, un tā ir tikai mana darīšana. Citiem tur nav ko jaukties.
Kādu laiku bija klusums, jo visi domāja.
- Man ir ideja, - beidzot sacīja Pūks, - bet, liekas, ne sevišķi laba.
- Man arī tā liekas, - teica I-ā.
- Ko tu izdomāji, Pūk? - jautāja Trusītis. - Pastāsti mums arī.
- Ja mēs visi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un izskalotu ēzelīti otrā pusē.
- Tā ir ļoti laba ideja, - uzslavēja Trusītis, un Pūks atkal jutās laimīgs.
- Ļoti laba, - norūca I-ā. - Kad es gribēšu, lai mani samērcē viscaur, es darīšu tev to zināmu, Pūk.
- Bet ja nu mēs netīšām trāpīsim viņam? - Sivēns bažījās.
- Vai arī netīšām netrāpīsiet viņam, - teica I-ā. - Apsver visas šīs iespējas, Sivēn, pirms Jūs sākat uzjautrināties.
Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.
- Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, - viņš paskaidroja, - un tad es nevarēšu tev trāpīt garām. Tas ir – es nevarēšu trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
- Nē, - teica I-ā, - man ļoti patīk griezties.
Trusītis juta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
- Sākam, Pūk! - viņš sacīja. - Kad es teikšu: “Met!” - tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu: “Met!” - Pūks laidīs akmeni vaļā.
- Mīļs paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanīšu.
- Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?
- Nē, - teica I-ā.
- Met! - nokomandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdens skaļi noplunkšķēja, un ēzelītis bija pazudis.
Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās... un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu gabaliņu pa priekšu Trusīša sprungulim, neiepriecināja viņus tā, kā to varētu gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņš ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai Idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā... Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I-ā brida laukā no ūdens.
Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz I-ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.
- Vai, I-ā, cik tu esi slapjš! - teica Sivēns, pataustījis viņu.
I-ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.
- Lieliski, Pūk! - Trusītis atzinīgi teica. - Mūsu Ideja bija ļoti laba.
- Kāda Ideja? - I-ā jautāja.
- Izplunkšķināt tevi malā ar akmeni.
- Izplunkšķināt mani? - brīnījās I-ā. - mani izplunkšķināt? Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs mani izplunkšķinājāt? Es vienkārši ieniru. Pūks meta man virsū lielu akmeni, un, lai tas netrāpītu man pa krūtīm, es ieniru un izpeldēju malā.
- Tu nemaz nemeti viņam virsū, - Sivēns pačukstēja Pūkam, lai mierinātu viņu.
- Man arī liekas, ka ne, - bēdīgi sacīja Pūks.
-I-ā vienmēr ir tāds, - teica Sivēns. - Es domāju, ka tava Ideja bija ļoti gudra Ideja.
Pūkam kļuva vieglāk ap sirdi, jo, ja tu esi Lācis, kam tikai Zāģu Skaidas Galvā, un tu domā par visādām Lietām, tad reizēm izrādās, ka Lieta, kas tev pašam likusies ļoti Lietīga, ir gluži Nelietīga, kad tu to esi izdarījis un citi to redzējuši. Bet, lai nu kā, - ēzelītis pirmīt bija upē un tagad vairs nav upē, un tas nozīmē, ka nekas ļauns viņam nav nodarīts.
- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, - atbildēja I-ā.
- Bet kā tad...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- O-o! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju – ja jel kaut viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, - un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.
- O, I-ā! - visi nodvesās.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? - neticīgi jautāja Trusītis.
- Protams, paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika?
- Bet kas to izdarīja? - vaicāja Rū.
I-ā neatbildēja.
- Man liekas, tas būs bijis Tīģeris, - Sivēns nervozi iesmējās.
- Bet, I-ā, - jautāja Pūks, tas bija Joks vai Nelaimes Gadījums? Es gribēju teikt...
- Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas bija Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapjš, un neko vairāk. Tu, cerams, saproti, ko es ar to gribēju teikt?
- Un kur bija Tīģeris? - jautāja Trusītis.
Pirms I-ā paspēja atbildēt, skaļi nobrīkšķēja krūmi un caur dzīvžogu izlauzās Tīģeris pats.
- Sveiki visapkārt! - Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.
- Sveiks, Tīģeri! - sacīja Rū.
Trusītis ļoti cienīgi saslējās.
- Tīģeri, - viņš svinīgi jautāja. - Kas jums tur pirmīt notika?
- Kad pirmīt? - atvaicāja Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.
- Kad tu ielecināji upē I-ā.
- Es viņu neielecināju.
- Ielecināji gan, - īgni atcirta I-ā.
- Patiešām ne. Man tikai uznāca šķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras, un, kad es teicu: “Grrrs-oppp-pč-č-č-pčī...”
- Ūja! - iesucās Trusītis, pieceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras. - Viss kārtībā, Sivēntiņ.
- Tas bija no pārsteiguma, - Sivēns taisnojās.
- Nu redzi, - sacīja I-ā. - Tādus pārsteigumus es saucu par Ielecināšanu. Ļoti neglīts paradums. Man nav nekas pretim, ka Tīģeris dzīvo Mežā, - viņš turpināja, - jo Mežs ir liels un vietas te diezgan, kur izlēkāties. Bet es nesaprotu, kāpēc viņam jānāk manā mazajā stūrītī un jālēkā taisni tur. Protams, ja kādam patīk tieši mitras, aukstas un drūmas vietas, tad mans kakts viņam kā radīts, bet citādi tur nav nekā sevišķa, īpaši jau lēkāšanai...
- Es nelēkāju, es šķaudīju, - Tīģeris spītīgi atcirta.
- Upes dibenā man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ielecināts vai iešķaudināts.
- Labi, - sacīja Trusītis, - viss, ko es varu teikt... O, tur nāk Kristofers Robins, viņš pateiks.
Kristofers Robins nāca pa Mežu uz upi tik saulainā un bezrūpīgā noskaņā, it kā nemaz nebūtu svarīgi, cik ir divreiz deviņpadsmit, un tik jaukā pēcpusdienā tas patiešām nebija svarīgi. Viņam likās, ka vajag tikai apstāties uz tilta, un noliekties pār margām, paskatīties, cik lēni lejā tek ūdens, un viņš zinās visu, kas cilvēkam jāzina, un varēs to pastāstīt arī Pūkam, kurš nebija drošs par savām zināšanām. Bet, kad viņš nonāca pie tilta un redzēja uztraukto kompāniju, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Šī nebija bezrūpīga pēcpusdiena, bet, taisni otrādi, tāda, kad vajadzēs par kaut ko parūpēties.
- Redzi, kas par lietu, Kristofer Robin, - Trusītis iesāka. - Tīģeris...
- Nav taisnība! - teica Tīģeris.
- Bet iekšā es tomēr biju, - apstrīdēja I-ā.
- Es domāju, ka viņš netīšām, - sacīja Pūks.
- Viņš vienmēr ir bijis lecīgs, - teica Sivēns, - un tur viņš neko nevar darīt.
- Pamēģini ielecināt mani, - Rū uzplijās Tīģerim. - I-ā, Tīģeris ielecinās mani! Sivēn, kā tu domā...
- Pagaidiet! - iesaucās Trusītis. - Nerunājiet visi reizē. Galvenais ir, ko Kristofers Robins par to domā.
- Es tikai šķaudīju, - taisnojās Tīģeris.
- Viņš lēkāja, - sūdzējās I-ā.
- Varbūt šķaudīdams es drusciņ salēcos, - teica Tīģeris.
- Klusu! - Trusītis pacēla ķepu. - Ko par to visu domā Kristofers Robins? Tas ir galvenais.
- Labi, - teica Kristofers Robins, vēl arvien nesaprazdams, par ko zvēri uztraucas. - Es domāju...
- Ko? - visi reizē iesaucās.
- Es domāju, ka mēs varētu saspēlēt Pūksprunguļus.
Sacīts – darīts. I-ā, kurš vēl nekad nebija spēlējis, vinnēja par divām reizēm vairāk nekā pārējie. Rū divas reizes iekrita ūdenī: pirmo reizi netīšām, otro – tīšām, jo bija pēkšņi ieraudzījis mežmalā Kengu, un tas nozimēja, ka viņam šā vai tā būs jāiet gulēt. Trusītis teica, ka iešot viņiem līdzi, bet I-ā aizgāja kopā ar Tīģeri, jo viņš gribēja Tīģerim paskaidrot, Kā Vinnēt Pūksprunguļos, ko var panākt, kad met savu sprunguli upē ar izgriezienu; bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni paši.
Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
- Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, - slinki ieminējās Pūks.
- Protams, ir, - piekrita Kristofers Robins.
- Un mēs visi esam, - Pūks sacīja. - Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība, - viņš pazemīgi piebilda.
- Ir gan taisnība, - teica Kristofers Robins.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru