Kādu dienu Pūks sēdēja istabas vidū, skaitīdams savus medus podiņus, kad pie durvīm kāds klauvēja.
- Četrpadsmit! - teica Pūks. - Iekšā! Četrpadsmit. Vai tomēr piecpadsmit? Sasodīts. Man jau galva griežas.
- Sveiks, Pūk! - teica Trusītis.
- Sveiks, Trusīt! Četrpadsmit, vai ne?
- Kas četrpadsmit?
- Mani medus podi, ko es skaitīju.
- Skaidrs, ka četrpadsmit.
- Tu esi par to pārliecināts?
- Nē, - teica trusītis. - Vai nav vienalga?
- Es tikai gribēju zināt, - Pūks bēdīgi atbildēja. - Lai es varētu sev atgādināt: nu ir atlikuši četrpadsmit podiņi. Vai piecpadsmit, ja būtu piecpadsmit. Tā tomēr ir drošāk.
- Pieņemsim, ka tagad tev ir sešpadsmit, - sacīja Trusītis. - Es nācu pajautāt, vai tu neesi kaut kur manījis Sīku?
- Nedomāju vis, - atteica Pūks. Tad, brīdi padomājis, viņš apvaicājās: - Kas ir Sīks?
- Viens no maniem radiem un draugiem, - Trusītis bezrūpīgi sacīja.
It kā Pūks no tā tiktu gudrāks! Trusītim bija tik daudz radu un draugu, tie bija tik dažādi pēc sugām un lielumiem, ka Pūks nezinātu, vai meklēt Sīku ozola galotnē vai purenes ziedlapiņā.
- Šodien es nevienu neesmu redzējis, - teica Pūks. - Pat ne tik īsu mirkli, lai uzsauktu "sveiks, Sīk!". Vai tev no viņa ko vajadzēja?
- Neko man nevajadzēja, - teica Trusītis, - tomēr labāk, ja zini, kur tavs draugs vai rads atrodas, vai nu tev no viņa ko vajag, vai nevajag.
- Skaidrs, - sacīja Pūks. - Viņš ir pazudis?
- Laikam gan, jo nevies viņu jau ilgu laiku nav redzējis. Šā vai tā, - Trusītis ļoti svarīgi paziņoja, - es apsolīju Kristoferam Robinam, ka Organizēšu Meklēšanu. Ejam!
Pūks sirsnīgi atvadījās no saviem četrpadsmit medus podiem, klusībā cerēdams, ka tomēr ir piecpadsmit, un viņi ar Trusīti izgāja Mežā.
- Tā, - teica Trusītis. - Šī ir Meklēšana, un es to esmu Organizējis.
- Ko tu viņai esi izdarījis?
- Organizējis. Tas ir tas, ko vajag darīt ar Meklēšanu, lai visi nemeklē vienā vietā. Tāpēs es gribu, lai tu, Pūk, meklē Sīku vispirms pie Sešām Priedēm, tad meklēdams virzies uz Pūces Māju un tur uzmeklē mani. Saproti?
- Nē, - sacīja Pūks. - Ko lai...
- Nu tad apmēram pēc stundas mēs satiksimies pie Pūces Mājas.
- Vai Sivēns arī ir organdizēts?
- Visi, visi, - atsaucās Trusītis un projām bija.
Tikko Trusītis bija nozudis, Pūks atcerējās, ka viņš aizmirsis pajautāt, kas ir Sīks un vai viņš ir no tiem Trusīša draugiem un radiem, kas dīkdami sēstas uz deguna, vai arī no tiem, kam gadās netīšām uzmīt virsū, un tad ir Jau Par Vēlu. Tāpēc Pūks nolēma, ka vispirms viņš labāk uzmeklēs Sivēnu un apvaicāsies, ko viņi īsti meklē, un tikai tad sāks Meklēšanu.
- Nav nozīmes meklēt Sivēnu pie Sešām Priedēm, - Pūks nosprieda, - jo viņš ir organdizēts kādā īpašā Sivēna Vietā. Tāpēc Īpašo Sivēna Vietu vajag atrast vispirms. Nez kur tā varētu būt?
Domās Pūks sastādīja tādu plānu:
PAZUDUŠO MEKLĒŠANAS KĀRTĪBA
1. Īpašā Vieta. (Lai atrastu Sivēnu.)
2. Sivēns. (Lai uzzinātu, kas ir Sīks.)
3. Sīks. (Lai atrastu Sīku.)
4. Trusītis. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Sīku.)
5. Atkal Sīks. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Trusīti.)
"Sāk izskatīties, ka šī būs traka diena," Pūks domāja, čāpodams pa taku.
Jau nākamajā brīdī diena patiešām kļuva traka, jo Pūks tā bija nogrimis meklēšanā, ka nemaz neskatījās sev zem kājām, un viņš uzkāpa uz zemes tādā vietā, kur zemes nezināmu iemeslu dēļ vispār nebija. Viņš vēl paspēja nodomāt: "Es lidoju. Kā Pūce. Nez, kā lai apstājos?" Un ar skaļu bumm! viņš apstājās.
- Kvī! - kaut kas iekviecās.
"Savādi," nodomāja Pūks. "Es teicu kvī, kaut gan nemaz nekvīkstēju."
- Palīgā! - iespiedzās smalka, vārga balstiņa.
"Atkal es spiedzu," domāja Pūks. "Ir noticis Nelaimes Gadījums. Gāžoties bedrē, mana balss kļuvusi spiedzīga un runā pati par sevi. Man laikam no šī kritiena kaut kas iekšā samaitājies. Sasodīts!"
- Palīgā! Palīgā!
"Ko tu neteiksi! Es kliedzu, kad man ne prātā nenāk kliegt. Tas laikam ir Ļoti Smags Nelaimes Gadījums."
Pūks pēkšņi nobijās, ka, gribēdams kaut ko sacīt, viņš varbūt, taisni otrādi, nevarēs. Lai to pārbaudītu, viņš skaļi teica: Ļoti Smags Nelaimes Gadījums ar Lāci Pūku!
- Pūk! - iekviecās balstiņa.
- Tas ir Sivēns! - Pūks priecīgi atsaucās. - Kur tu esi?
- Apakšā, - atbildēja Sivēns visai apakšīgā balsī.
- Kam apakšā?
- Tev! - kvieca Sivēns. - Kāp nost!
- Vai dieniņ! - Pūks iesaucās un uzslējās kājās, cik ātri vien spēja. - Es tev uzkritu virsū, Sivēn?
- Tu uzkriti man virsū, - apstiprināja Sivēns, berzēdams sānus.
- Tas bija netīšām, - Pūks nožēlas pilnā balsī teica.
- Es jau arī netīšām biju apakšā, - Sivēns bēdīgi atbildēja. - Bet nu viss kārtībā, un es priecājos tevi redzēt, Pūk.
- Kas noticis? - jautāja Pūks. - Kur mēs esam?
- Man liekas, kaut kādā Bedrē. Es gāju un meklēju Sīku, un pēkšņi manis vairs nebija, un, kad es atkal biju un cēlos kājās, lai paskatītos, kur es esmu, man kaut kas uzkrita virsū. Un tas biji tu.
- Tas biju es, - Puks nopūtās.
- Jā, - teica Sivēns. - Pūk, - viņš satraukti iečukstējās, pievirzīdamies Pūkam tuvāk, - vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?
Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēkšņi atcerējās, ka viņi abi ar Sivēnu bija rakuši Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņ i ar Sivēnu bija iekrituši Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūkiem! Tas nu bija skaidrs!
- Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks? - drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa bažas.
- Var būt, ka viņš tevi nemaz nepamanīs, - drošināja Pūks, - jo tu esi Ļoti Maziņš Sivēntiņš!
- Bet tevi, Pūk, viņš pamanīs!
- Viņš pamanīs mani, un es pamanīšu viņu, - brīdi padomājis, sacīja Pūks. - Mēs jau ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņš teiks: ho-ho!
Sivēns nodrebēja, iedomādamies šo drausmīgo ho-ho!, un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.
- Un k-ko t-teiksi tu?
Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņš saka, bet, jo vairāk domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz ho-ho!, ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.
- Es neteikšu neko, - Pūks beidzot nolēma. - Es tikai savā nodabā dungošu, it kā es te kādu gaidītu.
- Un ja nu viņš tev vēlreiz saka: ho-ho! - Sivēns bažīgi ieminējās.
- Noteikti sacīs, - atbildēja Pūks.
Sivēna ausis raustījās tik neganti, ka viņam vajadzēja atspiest tās pret Lamatu sienu, lai noturētu mierā.
- Viņš sacīs to vēlreiz, - Pūks turpināja, - bet es tikai dungošu. Un tad viņš vairs Nezinās, ko iesākt. Jo redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis ho-ho!, bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt trešo reizi, tu pēkšņi jūti, ka tu... vārdu sakot, tu jūti.
- Ko?
- Ka tas nav tas, - teica Pūks.
- kas nav tas?
Pūks zināja, ko bija gribējis teikt, bet nevarēja atrast īstos vārdus, jo galu galā viņš bija tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā.
- Vienkārši nav tas, - viņš atkārtoja.
- Tu domā, Milzu Lempis sapratīs, ka tas vairs nav nekāds ho-ho! - Sivēns ar cerību jautāja.
Pūks pateicīgā sajūsmā paskatījās uz savu draugu un teica, ka taisni tā viņš domājis, - ja kāds dungo vien tālāk, tu nevari brēkt ho-ho! visu laiku.
- Bet viņš var pateikt kaut ko citu, - iebilda Sivēns.
- Jo sliktāk viņam pašam! Viņš sacīs: "Kas tad tas?" Un tad es sacīšu... Nē, tu tikai paklausies, Sivēn, cik spoža ideja man nupat iešāvās prātā! Es tad viņam sacīšu: "Tās ir Lamatas, ko es izraku Milzu Lempjiem, un es te sēžu un gaidu, kad Milzu Lempis iekritīs." Un atkal dungošu tālāk savu dziesmiņu. Tad viņš vairs Nezinās, ko darīt.
- Pūk! - iekviecās Sivēns, un tagad bija viņa reize pateicīgā sajūsmā skatīties uz draugu. - Tu esi mūs glābis!
- Vai tad jau? - Pūks šaubījās, jo nebija par to īsti drošs.
Bet Sivēns bija par to drošs. Viņš jau iztēlojās, kā Pūks runās ar Milzu Lempi, bet tad pēkšņi viņš diezgan bēdīgi nodomāja, ka daudz jaukāk būtu, ja šī lieliskā saruna ar Milzu Lempi būtu Sivēnam, nevis Pūkam, jo, lai kā viņš Pūku mīlēja, viņš, protams, bija gudrāks par lāci, kam tikai zāģu skaidas galvā. O, tā būtu pavisam cita saruna, ja Pūka vietā būtu Sivēns! Un ar kādu labpatiku viņš pēc tam pa vakariem varētu atcerēties ievērojamo dienu, kad viņš atbildējis Milzu Lempim tik varonīgi, it kā nekāda Milzu Lempja tur nebūtu bijis. Tas likās bezgala viegli. Viņš jau iepriekš zināja, ko sacīs.
Milzu Lempis (ar ļaunu prieku). Ho-ho!
Sivēns (bezrūpīgi). Tra-la-lā, tra-la-lā!
Milzu Lempis (ļoti pārsteigts, jau nedrošāk). Ho-ho!
Sivēns (vēl bezrūpīgāk). Rum- tum-tidlī-rum-tum!
Milzu Lempis (sāk "ho-ho!", bet nemākulīgi pārvērš to klepū). Ho-hm-hm! Kas tad tas?
Sivēns (izbrīnīti). Hallo?! Tās ir Lamatas, ko es izraku. Es te gaidu, kad nāks Milzu Lempis un kritīs iekšā.
Milzu Lempis (ļoti vīlies). Ak tā... (pēc neveikla klusuma brīža) jūs esat par to pārliecināts?
Sivēns. Protams.
Milzu Lempis. Ak tā... (nervozi) es... es domāju, ka tās ir Lamatas, ko es izraku Sivēniem.
Sivēns (pārsteigti). Nu ko jūs, ko jūs!
Milzu Lempis. Ak tā... (atvainodamies) es acīmredzot būšu pārskatījies.
Sivēns. Baidos, ka jā... (pieklājīgi) man ļoti žēl. (Turpina dungot.)
Milzu Lempis. Ne par ko... ne par ko... es domāju... Es tad nu labāk iešu.
Sivēns (bezrūpīgi skatās uz augšu). Patiešām? Jūs steidzaties? Ja jūs gadījumā sastopat Kristoferu Robinu, vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, ka es vēlētos viņu redzēt?
Milzu Lempis (priecīgs pakalpot). Protams, protams! (Steidzīgi aiskrien.)
Pūks (kuram te nevajadzētu būt, bet bez kura tomēr kaut kā nevar iztikt). Ak, Sivēn, cik tu esi drošsirdīgs un gudrs!
Sivēns (kautrīgi). Nu, ko tu, Pūk! (Un pēc tam, kad atnāk Kristofer Robins, Pūks viņam visu izstāsta.)
Kamēr Sivēns gremdējās savos laimīgajos sapņos un Pūks atkal lauzīja galvu, cik viņam bija medus podu - četrpadsmit vai piecpadsmit, citi vēl arvien meklēja Sīku pa visu Mežu. Sīka īstais vārds bija Sīks Mazs Kukainītis, bet par Sīku viņu sauca tāpēc, ka tā bija ērtāk un īsāk, ja kādam gadījās viņu uzrunāt, kas gan tikpat kā nekad nenotika, varbūt vienīgi kāds nejauši pateica: "Patiešām sīks!"
Pakavējies īsu brītiņu ar Kristoferu Robinu, Sīks bija devies mazā pastaigā apkārt irbuleņu krūmam, lai izkustinātu kājas. Viņam vajadzēja atkal parādīties no krūma otras puses, bet viņš neparādījās, un tāpēc neviens nezināja, kur viņš ir.
- man liekas, viņš būs aizgājis mājās, - Kristofers Robins teica Trusītim.
- Vai viņš atvadījās un pateicās par kompāniju? - jautāja Trusītis.
- Viņš tikai sacīja "sveika būšana", - atbildēja Kristofers Robins.
- Ha! - saviebās Trusītis. Brīdi padomājis, viņš turpināja: - Vai viņš neatstāja vēstuli, kurā būtu rakstīts, cik patīkami bijuši kopā pavadītie mirkļi un cik ļoti viņš nožēlo, ka vajadzējis pēkšņi aiziet?
Kristoferam Robinam likās, ka viņš tādu vēstuli nav saņēmis.
- Ha! - atkārtoja Trusītis, visai daudznozīmīgā balsī. - Tas ir ļoti Nopietni. Viņš ir Pazudis. Mums vajag nekavējoties sākt Meklēšanu.
Kristofers Robins, kas domāja pavisam par kaut ko citu, jautāja:
- Kur ir Pūks?
Bet Trusītis jau bija aizskrējis. Tāpēc Kristofers Robins gāja mājās un uzzīmēja Pūku agrā rīta pastaigā. Uzzimējis Pūku, viņš uzkāpa sava koka galotnē un nokāpa atkal lejā, pēc tam sāka domāt, ko pašlaik dara Pūks, un devās uz Mežu paskatīties.
Drīz viņš nonāca pie Grantsbedrēm, paraudzījās lejā, un tur ar mugurām pret viņu laimīgi snauda Pūks un Sivēns.
- Ho-ho! - Kristofers Robins skaļi un negaidīti uzsauca.
Sivēns no Bailēm un Pārsteiguma palēcās sešas pēdas gaisā, bet Pūks pat nepamodās.
"Tas ir Milzu Lempis!" Sivēns satrūcies nodomāja. "Sākam!" Viņš atkrekstējās un padungoja pie sevis, lai neviens vārds neaizķertos kaklā, un tad ar visjaukāko nepiespiestību iedziedājās: - Tra-la-lā, tra-la-lā, - it kā tieši to un ne citu būtu taisījies darīt. Atpakaļ viņš neskatījās, jo, ja tu sāc skatīties apkārt un ieraugi Ļoti Plēsīgu Milzu Lempi, kas glūn lejā uz tevi, tu vari aizmirst visu, ko esi gribējis teikt.
- Rum- tum-tidlī-rum- tum, - Kristofers Robins atsaucās Pūka balsī, jo tas ta;cu bija Pūks, kas reiz sacerēja dziesmu:
Tra-la-lā, tar-la-lā, Tra-la-lā, tra-la-lā, Rum-tum-tidlī-rum-tum.
Tāpēc Kristofers Robins vienmēr dziedāja šo dziesmu Pūka balsī, jo tā viņam likās labāk.
"Viņš runā nepareizi," Sivēns uztraukti domāja. "Viņam vajadzēja vēlreiz teikt: "Ho-ho!" Varbūt lai es to pasaku viņa vietā?" Un Sivēns, cik plēsīgi vien iespējams, nobrēca: - Ho-ho!
- Kā tu te gadījies? - Kristofers Robins jautāja savā parastajā balsī.
"Tas ir Drausmīgi," domāja Sivēns. "Vispirms viņš runā Pūka balsī, tad viņš runā Kristofera Robina balsī, un viņš to dara, lai es nezinātu, ko darīt." Un, kad Sivēns vairs Galīgi Nezināja, ko darīt, viņš steidzīgi iekviecās:
- Tās ir Lamatas Pūkiem, un es gaidu, ho-ho! lai viņš krīt iekšā ar labu, citādi es atkal teikšu: ho-ho!
- Ko? - nesaprata Kristofers Robins.
- Tās ir lamatas ho-hohiem, - Sivēnam no bailēm aizkrita balss. - Es tās izraku un gaidu, lai ho-ho! nāk-nāk.
Cik ilgi Sivēns to būtu izturējis, nav zināms, bet šajā brīdī Pūks pēkšņi pamodās un nosprieda, ka bija tomēr sešpadsmit. Pūks uzrausās kājās un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur tik patīkami kutina viņam muguru, it kā gribēdams viņu mierināt šajā bēdu vietā, un pēkšņi ieraudzīja bedres malā Kristoferu Robinu.
- Hallo! - viņš priecīgi iesaucās.
- Hallo, Pūk!
Sivēns paskatījās uz augšu un kaunīgi novērsās. Viņš jutās tik Dumjš un tik Izgāzies, ka gandrīz nolēma pamest Mežu uz visiem laikiem un kļūt par Jūrnieku, kad pēkšņi kaut ko ieraudzīja.
- Pūk! - viņš iesaucās. - Tev kaut kas rāpo pa muguru.
- Man arī tā likās, - teica Pūks.
- Tas ir Sīks! - spiedza Sivēns.
- Ak tad viņš tas ir? - brīnījās Pūks.
- Kristofer Robin, es atradu Sīku! - kliedza Sivēns.
- Labi darīts, Sivēn! - Kristofers Robins sacīja.
No tādas uzslavas Sivēns jūtās atkal laimīgs un nolēma, ka viņam nav vērts kļut par Jūrnieku. Un, kad Kristofers Robins bija palīdzējis Pūkam un Sivēnam izkāpt no Grantsbedres, viņi roku rokā devās uz mājām.
Divas dienas vēlāk Trusītis nejauši sastapa Mežā ēzelīti I-ā, kas klīda, cieši skatīdamies zemē.
- Sveiks, I-ā! - viņš uzsauca. - Tu kaut ko meklē?
- Prasa kā bez prāta, - atrūca I-ā. - Es meklēju Sīku.
- Kā, vai tad es tev nebūtu pateicis? - brīnījās Trusītis. - Sīku atrada jau aizvakar.
Kādu brīdi bija dziļš klusums.
- Ha, ha, - ēzelītis rūgti iesmējās. - Kam prieki, kam asaras. Nav ko atvainoties. Kā gan citādi varēja būt?
- Četrpadsmit! - teica Pūks. - Iekšā! Četrpadsmit. Vai tomēr piecpadsmit? Sasodīts. Man jau galva griežas.
- Sveiks, Pūk! - teica Trusītis.
- Sveiks, Trusīt! Četrpadsmit, vai ne?
- Kas četrpadsmit?
- Mani medus podi, ko es skaitīju.
- Skaidrs, ka četrpadsmit.
- Tu esi par to pārliecināts?
- Nē, - teica trusītis. - Vai nav vienalga?
- Es tikai gribēju zināt, - Pūks bēdīgi atbildēja. - Lai es varētu sev atgādināt: nu ir atlikuši četrpadsmit podiņi. Vai piecpadsmit, ja būtu piecpadsmit. Tā tomēr ir drošāk.
- Pieņemsim, ka tagad tev ir sešpadsmit, - sacīja Trusītis. - Es nācu pajautāt, vai tu neesi kaut kur manījis Sīku?
- Nedomāju vis, - atteica Pūks. Tad, brīdi padomājis, viņš apvaicājās: - Kas ir Sīks?
- Viens no maniem radiem un draugiem, - Trusītis bezrūpīgi sacīja.
It kā Pūks no tā tiktu gudrāks! Trusītim bija tik daudz radu un draugu, tie bija tik dažādi pēc sugām un lielumiem, ka Pūks nezinātu, vai meklēt Sīku ozola galotnē vai purenes ziedlapiņā.
- Šodien es nevienu neesmu redzējis, - teica Pūks. - Pat ne tik īsu mirkli, lai uzsauktu "sveiks, Sīk!". Vai tev no viņa ko vajadzēja?
- Neko man nevajadzēja, - teica Trusītis, - tomēr labāk, ja zini, kur tavs draugs vai rads atrodas, vai nu tev no viņa ko vajag, vai nevajag.
- Skaidrs, - sacīja Pūks. - Viņš ir pazudis?
- Laikam gan, jo nevies viņu jau ilgu laiku nav redzējis. Šā vai tā, - Trusītis ļoti svarīgi paziņoja, - es apsolīju Kristoferam Robinam, ka Organizēšu Meklēšanu. Ejam!
Pūks sirsnīgi atvadījās no saviem četrpadsmit medus podiem, klusībā cerēdams, ka tomēr ir piecpadsmit, un viņi ar Trusīti izgāja Mežā.
- Tā, - teica Trusītis. - Šī ir Meklēšana, un es to esmu Organizējis.
- Ko tu viņai esi izdarījis?
- Organizējis. Tas ir tas, ko vajag darīt ar Meklēšanu, lai visi nemeklē vienā vietā. Tāpēs es gribu, lai tu, Pūk, meklē Sīku vispirms pie Sešām Priedēm, tad meklēdams virzies uz Pūces Māju un tur uzmeklē mani. Saproti?
- Nē, - sacīja Pūks. - Ko lai...
- Nu tad apmēram pēc stundas mēs satiksimies pie Pūces Mājas.
- Vai Sivēns arī ir organdizēts?
- Visi, visi, - atsaucās Trusītis un projām bija.
Tikko Trusītis bija nozudis, Pūks atcerējās, ka viņš aizmirsis pajautāt, kas ir Sīks un vai viņš ir no tiem Trusīša draugiem un radiem, kas dīkdami sēstas uz deguna, vai arī no tiem, kam gadās netīšām uzmīt virsū, un tad ir Jau Par Vēlu. Tāpēc Pūks nolēma, ka vispirms viņš labāk uzmeklēs Sivēnu un apvaicāsies, ko viņi īsti meklē, un tikai tad sāks Meklēšanu.
- Nav nozīmes meklēt Sivēnu pie Sešām Priedēm, - Pūks nosprieda, - jo viņš ir organdizēts kādā īpašā Sivēna Vietā. Tāpēc Īpašo Sivēna Vietu vajag atrast vispirms. Nez kur tā varētu būt?
Domās Pūks sastādīja tādu plānu:
PAZUDUŠO MEKLĒŠANAS KĀRTĪBA
1. Īpašā Vieta. (Lai atrastu Sivēnu.)
2. Sivēns. (Lai uzzinātu, kas ir Sīks.)
3. Sīks. (Lai atrastu Sīku.)
4. Trusītis. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Sīku.)
5. Atkal Sīks. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Trusīti.)
"Sāk izskatīties, ka šī būs traka diena," Pūks domāja, čāpodams pa taku.
Jau nākamajā brīdī diena patiešām kļuva traka, jo Pūks tā bija nogrimis meklēšanā, ka nemaz neskatījās sev zem kājām, un viņš uzkāpa uz zemes tādā vietā, kur zemes nezināmu iemeslu dēļ vispār nebija. Viņš vēl paspēja nodomāt: "Es lidoju. Kā Pūce. Nez, kā lai apstājos?" Un ar skaļu bumm! viņš apstājās.
- Kvī! - kaut kas iekviecās.
"Savādi," nodomāja Pūks. "Es teicu kvī, kaut gan nemaz nekvīkstēju."
- Palīgā! - iespiedzās smalka, vārga balstiņa.
"Atkal es spiedzu," domāja Pūks. "Ir noticis Nelaimes Gadījums. Gāžoties bedrē, mana balss kļuvusi spiedzīga un runā pati par sevi. Man laikam no šī kritiena kaut kas iekšā samaitājies. Sasodīts!"
- Palīgā! Palīgā!
"Ko tu neteiksi! Es kliedzu, kad man ne prātā nenāk kliegt. Tas laikam ir Ļoti Smags Nelaimes Gadījums."
Pūks pēkšņi nobijās, ka, gribēdams kaut ko sacīt, viņš varbūt, taisni otrādi, nevarēs. Lai to pārbaudītu, viņš skaļi teica: Ļoti Smags Nelaimes Gadījums ar Lāci Pūku!
- Pūk! - iekviecās balstiņa.
- Tas ir Sivēns! - Pūks priecīgi atsaucās. - Kur tu esi?
- Apakšā, - atbildēja Sivēns visai apakšīgā balsī.
- Kam apakšā?
- Tev! - kvieca Sivēns. - Kāp nost!
- Vai dieniņ! - Pūks iesaucās un uzslējās kājās, cik ātri vien spēja. - Es tev uzkritu virsū, Sivēn?
- Tu uzkriti man virsū, - apstiprināja Sivēns, berzēdams sānus.
- Tas bija netīšām, - Pūks nožēlas pilnā balsī teica.
- Es jau arī netīšām biju apakšā, - Sivēns bēdīgi atbildēja. - Bet nu viss kārtībā, un es priecājos tevi redzēt, Pūk.
- Kas noticis? - jautāja Pūks. - Kur mēs esam?
- Man liekas, kaut kādā Bedrē. Es gāju un meklēju Sīku, un pēkšņi manis vairs nebija, un, kad es atkal biju un cēlos kājās, lai paskatītos, kur es esmu, man kaut kas uzkrita virsū. Un tas biji tu.
- Tas biju es, - Puks nopūtās.
- Jā, - teica Sivēns. - Pūk, - viņš satraukti iečukstējās, pievirzīdamies Pūkam tuvāk, - vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?
Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēkšņi atcerējās, ka viņi abi ar Sivēnu bija rakuši Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņ i ar Sivēnu bija iekrituši Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūkiem! Tas nu bija skaidrs!
- Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks? - drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa bažas.
- Var būt, ka viņš tevi nemaz nepamanīs, - drošināja Pūks, - jo tu esi Ļoti Maziņš Sivēntiņš!
- Bet tevi, Pūk, viņš pamanīs!
- Viņš pamanīs mani, un es pamanīšu viņu, - brīdi padomājis, sacīja Pūks. - Mēs jau ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņš teiks: ho-ho!
Sivēns nodrebēja, iedomādamies šo drausmīgo ho-ho!, un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.
- Un k-ko t-teiksi tu?
Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņš saka, bet, jo vairāk domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz ho-ho!, ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.
- Es neteikšu neko, - Pūks beidzot nolēma. - Es tikai savā nodabā dungošu, it kā es te kādu gaidītu.
- Un ja nu viņš tev vēlreiz saka: ho-ho! - Sivēns bažīgi ieminējās.
- Noteikti sacīs, - atbildēja Pūks.
Sivēna ausis raustījās tik neganti, ka viņam vajadzēja atspiest tās pret Lamatu sienu, lai noturētu mierā.
- Viņš sacīs to vēlreiz, - Pūks turpināja, - bet es tikai dungošu. Un tad viņš vairs Nezinās, ko iesākt. Jo redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis ho-ho!, bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt trešo reizi, tu pēkšņi jūti, ka tu... vārdu sakot, tu jūti.
- Ko?
- Ka tas nav tas, - teica Pūks.
- kas nav tas?
Pūks zināja, ko bija gribējis teikt, bet nevarēja atrast īstos vārdus, jo galu galā viņš bija tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā.
- Vienkārši nav tas, - viņš atkārtoja.
- Tu domā, Milzu Lempis sapratīs, ka tas vairs nav nekāds ho-ho! - Sivēns ar cerību jautāja.
Pūks pateicīgā sajūsmā paskatījās uz savu draugu un teica, ka taisni tā viņš domājis, - ja kāds dungo vien tālāk, tu nevari brēkt ho-ho! visu laiku.
- Bet viņš var pateikt kaut ko citu, - iebilda Sivēns.
- Jo sliktāk viņam pašam! Viņš sacīs: "Kas tad tas?" Un tad es sacīšu... Nē, tu tikai paklausies, Sivēn, cik spoža ideja man nupat iešāvās prātā! Es tad viņam sacīšu: "Tās ir Lamatas, ko es izraku Milzu Lempjiem, un es te sēžu un gaidu, kad Milzu Lempis iekritīs." Un atkal dungošu tālāk savu dziesmiņu. Tad viņš vairs Nezinās, ko darīt.
- Pūk! - iekviecās Sivēns, un tagad bija viņa reize pateicīgā sajūsmā skatīties uz draugu. - Tu esi mūs glābis!
- Vai tad jau? - Pūks šaubījās, jo nebija par to īsti drošs.
Bet Sivēns bija par to drošs. Viņš jau iztēlojās, kā Pūks runās ar Milzu Lempi, bet tad pēkšņi viņš diezgan bēdīgi nodomāja, ka daudz jaukāk būtu, ja šī lieliskā saruna ar Milzu Lempi būtu Sivēnam, nevis Pūkam, jo, lai kā viņš Pūku mīlēja, viņš, protams, bija gudrāks par lāci, kam tikai zāģu skaidas galvā. O, tā būtu pavisam cita saruna, ja Pūka vietā būtu Sivēns! Un ar kādu labpatiku viņš pēc tam pa vakariem varētu atcerēties ievērojamo dienu, kad viņš atbildējis Milzu Lempim tik varonīgi, it kā nekāda Milzu Lempja tur nebūtu bijis. Tas likās bezgala viegli. Viņš jau iepriekš zināja, ko sacīs.
Milzu Lempis (ar ļaunu prieku). Ho-ho!
Sivēns (bezrūpīgi). Tra-la-lā, tra-la-lā!
Milzu Lempis (ļoti pārsteigts, jau nedrošāk). Ho-ho!
Sivēns (vēl bezrūpīgāk). Rum- tum-tidlī-rum-tum!
Milzu Lempis (sāk "ho-ho!", bet nemākulīgi pārvērš to klepū). Ho-hm-hm! Kas tad tas?
Sivēns (izbrīnīti). Hallo?! Tās ir Lamatas, ko es izraku. Es te gaidu, kad nāks Milzu Lempis un kritīs iekšā.
Milzu Lempis (ļoti vīlies). Ak tā... (pēc neveikla klusuma brīža) jūs esat par to pārliecināts?
Sivēns. Protams.
Milzu Lempis. Ak tā... (nervozi) es... es domāju, ka tās ir Lamatas, ko es izraku Sivēniem.
Sivēns (pārsteigti). Nu ko jūs, ko jūs!
Milzu Lempis. Ak tā... (atvainodamies) es acīmredzot būšu pārskatījies.
Sivēns. Baidos, ka jā... (pieklājīgi) man ļoti žēl. (Turpina dungot.)
Milzu Lempis. Ne par ko... ne par ko... es domāju... Es tad nu labāk iešu.
Sivēns (bezrūpīgi skatās uz augšu). Patiešām? Jūs steidzaties? Ja jūs gadījumā sastopat Kristoferu Robinu, vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, ka es vēlētos viņu redzēt?
Milzu Lempis (priecīgs pakalpot). Protams, protams! (Steidzīgi aiskrien.)
Pūks (kuram te nevajadzētu būt, bet bez kura tomēr kaut kā nevar iztikt). Ak, Sivēn, cik tu esi drošsirdīgs un gudrs!
Sivēns (kautrīgi). Nu, ko tu, Pūk! (Un pēc tam, kad atnāk Kristofer Robins, Pūks viņam visu izstāsta.)
Kamēr Sivēns gremdējās savos laimīgajos sapņos un Pūks atkal lauzīja galvu, cik viņam bija medus podu - četrpadsmit vai piecpadsmit, citi vēl arvien meklēja Sīku pa visu Mežu. Sīka īstais vārds bija Sīks Mazs Kukainītis, bet par Sīku viņu sauca tāpēc, ka tā bija ērtāk un īsāk, ja kādam gadījās viņu uzrunāt, kas gan tikpat kā nekad nenotika, varbūt vienīgi kāds nejauši pateica: "Patiešām sīks!"
Pakavējies īsu brītiņu ar Kristoferu Robinu, Sīks bija devies mazā pastaigā apkārt irbuleņu krūmam, lai izkustinātu kājas. Viņam vajadzēja atkal parādīties no krūma otras puses, bet viņš neparādījās, un tāpēc neviens nezināja, kur viņš ir.
- man liekas, viņš būs aizgājis mājās, - Kristofers Robins teica Trusītim.
- Vai viņš atvadījās un pateicās par kompāniju? - jautāja Trusītis.
- Viņš tikai sacīja "sveika būšana", - atbildēja Kristofers Robins.
- Ha! - saviebās Trusītis. Brīdi padomājis, viņš turpināja: - Vai viņš neatstāja vēstuli, kurā būtu rakstīts, cik patīkami bijuši kopā pavadītie mirkļi un cik ļoti viņš nožēlo, ka vajadzējis pēkšņi aiziet?
Kristoferam Robinam likās, ka viņš tādu vēstuli nav saņēmis.
- Ha! - atkārtoja Trusītis, visai daudznozīmīgā balsī. - Tas ir ļoti Nopietni. Viņš ir Pazudis. Mums vajag nekavējoties sākt Meklēšanu.
Kristofers Robins, kas domāja pavisam par kaut ko citu, jautāja:
- Kur ir Pūks?
Bet Trusītis jau bija aizskrējis. Tāpēc Kristofers Robins gāja mājās un uzzīmēja Pūku agrā rīta pastaigā. Uzzimējis Pūku, viņš uzkāpa sava koka galotnē un nokāpa atkal lejā, pēc tam sāka domāt, ko pašlaik dara Pūks, un devās uz Mežu paskatīties.
Drīz viņš nonāca pie Grantsbedrēm, paraudzījās lejā, un tur ar mugurām pret viņu laimīgi snauda Pūks un Sivēns.
- Ho-ho! - Kristofers Robins skaļi un negaidīti uzsauca.
Sivēns no Bailēm un Pārsteiguma palēcās sešas pēdas gaisā, bet Pūks pat nepamodās.
"Tas ir Milzu Lempis!" Sivēns satrūcies nodomāja. "Sākam!" Viņš atkrekstējās un padungoja pie sevis, lai neviens vārds neaizķertos kaklā, un tad ar visjaukāko nepiespiestību iedziedājās: - Tra-la-lā, tra-la-lā, - it kā tieši to un ne citu būtu taisījies darīt. Atpakaļ viņš neskatījās, jo, ja tu sāc skatīties apkārt un ieraugi Ļoti Plēsīgu Milzu Lempi, kas glūn lejā uz tevi, tu vari aizmirst visu, ko esi gribējis teikt.
- Rum- tum-tidlī-rum- tum, - Kristofers Robins atsaucās Pūka balsī, jo tas ta;cu bija Pūks, kas reiz sacerēja dziesmu:
Tra-la-lā, tar-la-lā, Tra-la-lā, tra-la-lā, Rum-tum-tidlī-rum-tum.
Tāpēc Kristofers Robins vienmēr dziedāja šo dziesmu Pūka balsī, jo tā viņam likās labāk.
"Viņš runā nepareizi," Sivēns uztraukti domāja. "Viņam vajadzēja vēlreiz teikt: "Ho-ho!" Varbūt lai es to pasaku viņa vietā?" Un Sivēns, cik plēsīgi vien iespējams, nobrēca: - Ho-ho!
- Kā tu te gadījies? - Kristofers Robins jautāja savā parastajā balsī.
"Tas ir Drausmīgi," domāja Sivēns. "Vispirms viņš runā Pūka balsī, tad viņš runā Kristofera Robina balsī, un viņš to dara, lai es nezinātu, ko darīt." Un, kad Sivēns vairs Galīgi Nezināja, ko darīt, viņš steidzīgi iekviecās:
- Tās ir Lamatas Pūkiem, un es gaidu, ho-ho! lai viņš krīt iekšā ar labu, citādi es atkal teikšu: ho-ho!
- Ko? - nesaprata Kristofers Robins.
- Tās ir lamatas ho-hohiem, - Sivēnam no bailēm aizkrita balss. - Es tās izraku un gaidu, lai ho-ho! nāk-nāk.
Cik ilgi Sivēns to būtu izturējis, nav zināms, bet šajā brīdī Pūks pēkšņi pamodās un nosprieda, ka bija tomēr sešpadsmit. Pūks uzrausās kājās un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur tik patīkami kutina viņam muguru, it kā gribēdams viņu mierināt šajā bēdu vietā, un pēkšņi ieraudzīja bedres malā Kristoferu Robinu.
- Hallo! - viņš priecīgi iesaucās.
- Hallo, Pūk!
Sivēns paskatījās uz augšu un kaunīgi novērsās. Viņš jutās tik Dumjš un tik Izgāzies, ka gandrīz nolēma pamest Mežu uz visiem laikiem un kļūt par Jūrnieku, kad pēkšņi kaut ko ieraudzīja.
- Pūk! - viņš iesaucās. - Tev kaut kas rāpo pa muguru.
- Man arī tā likās, - teica Pūks.
- Tas ir Sīks! - spiedza Sivēns.
- Ak tad viņš tas ir? - brīnījās Pūks.
- Kristofer Robin, es atradu Sīku! - kliedza Sivēns.
- Labi darīts, Sivēn! - Kristofers Robins sacīja.
No tādas uzslavas Sivēns jūtās atkal laimīgs un nolēma, ka viņam nav vērts kļut par Jūrnieku. Un, kad Kristofers Robins bija palīdzējis Pūkam un Sivēnam izkāpt no Grantsbedres, viņi roku rokā devās uz mājām.
Divas dienas vēlāk Trusītis nejauši sastapa Mežā ēzelīti I-ā, kas klīda, cieši skatīdamies zemē.
- Sveiks, I-ā! - viņš uzsauca. - Tu kaut ko meklē?
- Prasa kā bez prāta, - atrūca I-ā. - Es meklēju Sīku.
- Kā, vai tad es tev nebūtu pateicis? - brīnījās Trusītis. - Sīku atrada jau aizvakar.
Kādu brīdi bija dziļš klusums.
- Ha, ha, - ēzelītis rūgti iesmējās. - Kam prieki, kam asaras. Nav ko atvainoties. Kā gan citādi varēja būt?
Ziņas
muito bonito do Brasil
AtbildētDzēst