Nakts vidū Vinnijs Pūks pēkšņi pamodās un ieklausījās. Tad viņš izkāpa no gultas, iededzināja sveci un gāja pāri istabai uz pieliekamo kambari paskatīties, vai tur kāds nenašķojas ap viņa medus podiem. Neviena nebija, tāpēc Pūks varēja mierīgi čāpot atpakaļ, nodzēst sveci un likties gultā. Bet skaņa tulīt atkārtojās.
- Tas esi tu, Sivēn? - viņš jautāja.
Tas nebija Sivēns.
- Nāc iekšā, Kristofer Robin, - viņš aicināja.
Kristofers Robins nenāca.
- To tu man pastāstīsi rīt, I-ā, - Pūks miegaini norūca.
Bet skaņa neapklusa.
- Vorrāvorrāvorrāvorrāvorrā, - sacīja Šis-Nezin-Kas, un Pūks juta, ka miegs nu ir kā ar roku noņemts.
- Kas tas varētu būt? - viņš prātoja. - Mežā gadās dzirdēt visādus trokšņus, bet šis ir gluži svešs. Tas nav rēciens, un tas nav murrājiens, tas nav rējiens, un tā nav murmināšana, ar ko, piemēram, es sāktu sacerēt jaunu dziesmiņu, bet pavisam cits troksnis, ko taisa nezināms zvērs. Atradis, kur taisīt troksni! Pie manām durvīm! Jāiet un jāpasaka, lai viņš tā nedara.
Pūks izkāpa no gultas un gāja atvērt durvis.
- Hallo! - katram gadījumam, ja tur ārā kāds būtu, uzsauca Pūks.
- Hallo! - atbildēja Šis-Nezin-Kas.
- Ā! - teica Pūks. - Hallo!
- Hallo!
- Ak tad te tu esi, - sacīja Pūks. - Hallo!
- Hallo! - atkārtoja Nezināmais Zvērs, nesaprazdams, cik ilgi lai tā turpina.
Pūks jau gribēja ceturto reizi sacīt "hallo", bet laikus nolēma to nedarīt, un tāpēc jautāja: - Kas tur ir?
- Es! - atbildēja balss.
- Ā, tu? - teica Pūks. - Nu tad nāc iekšā.
Šis-Nezin-Kas ienāca iekšā, un sveces gaismā viņi abi skatījās viens uz otru.
- Es esmu Pūks, - sacīja Pūks.
- Es esmu Tīģeris, - sacīja Tīģeris.
- Ā! - novilka Pūks, jo viņš vēl nekad nebija tādu zvēru redzējis. - Vai Kristofers Robins tevi pazīst?
- Protams, pazīst, - atbildēja Tīģeris.
- Nu labi, - teica Pūks. - Tagad ir vēla nakts un vajag gulēt. Bet rīt no rīta mēs ēdīsim brokastīs medu. Kā Tīģeriem patīk medus?
- Viņiem viss patīk, - Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja.
- Tātad viņiem droši vien patīk arī gulēt uz grīdas un es varu likties gultā, - sacīja Pūks. - Rīt redzēsim, ko tālāk darīt. Arlabunakti!
Pūks nolikās atpakaļ gultā un tulīt aizmiga.
Pirmais, ko viņš, no rīta pamodies, ieraudzīja, bija Tīģeris, kas sēdēja pie spoguļa un skatījās sev acīs.
- Labrīt! - teica Pūks.
- Labrīt! - atsaucās Tīģeris. - Te ir vēl tāds kā es. Un es domāju, ka esmu vienīgais.
Pūks izkāpa no gultas un sāka skaidrot, kas ir spogulis, bet, kad viņš bija nonācis visinteresantākajā vietā, Tīģeris iesaucās:
- Atvaino, te viens kāpj uz tava galda! - un ar skaļu vorrāvorrāvorrāvorrā viņš metās virsū galdauta stūrim, norāva to zemē, rūkdams iepinās tajā un pārvēlās pari istabai. Pēc ilgas un briesmīgas cīņas Tīģera galva beidzot parādījās dienasgaismā, un viņš priecīgi jautāja: - Es uzvarēju?
- tas ir galdauts, - teica Pūks un sāka tīt Tīģeri vaļā.
- Un es atkal domāju - kas tas varētu būt? - brīnījās Tīģeris.
- To klāj uz galda un liek virsū ēdienus.
- Kāpēc tad viņš gribēja man iekost, kad es neskatījos?
- Nedomāju gan, ka viņš gribēja.
- Viņš mēģināja, - teica Tīģeris, - tikai viņam nekas neiznāca.
Pūks uzklāja galdautu atpakaļ, nolika uz galdauta lielu medus podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet, tikko viņi bija piesēdušies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņš piešķieba galvu, sāka skatīties griestos un čāpstināt muti. Tas izklausījās pēc "vai-tas-man-garšo" un pēc"vai-es-to-gribu", un pēc "kas-man-ir-mutē". Beidzot viņš noteikti paziņoja:
- Tīģeriem negaršo medus.
- O! - teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un Nožēlojošs. - Es domāju, ka viņiem viss garšo.
- Viss, izņemot medu,- atbildēja Tīģeris.
Pūks klusībā nopriecājās un teica, ka, tikko viņš būs paēdis pats savas brokastis, viņš aizvedīs tīgeri pie Sivēna un Tīģeris varēs nogaršot Sivēna zīles.
- Paldies, Pūk, - sacīja Tīģeris. - Zīles Tīģeriem garšo vairāk par visu.
Tā nu pēc brokastīm viņi devās apciemot Sivēnu, un Pūks pa ceļam brīdināja, ka Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš un ka viņam nepatīk tāda lēkāšana, un tāpēc lai Tīģeris vismaz no sākuma nav pārāk Lecīgs. Bet Tīģeris, kas uzjautrinājās, slēpdamies aiz kokiem un lēkdams virsū Pūka ēnai, kad Pūks uz viņu neskatījās, teica, ka Tīģeri ir lecīgi tikai pirms brokastīm. Toties, apēduši dažas zīles, viņi uzreiz kļust Mierīgi un Uzvedas Ļoti Smalki.
Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.
- Sveiks, Pūk! - sacīja Sivēns.
- Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.
- Tiešām? - teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē. - Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.
- Tikai ne lielie, - atbildēja Tīģeris.
- Viņiem garšo zīles, - Pūks sacīja, - un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.
Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica:
- Uzcienājies! - Tad viņš apsēdās blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni drošāk, bezrūpīgā balsī sacīja:
- Ak tad Tīģeris? Ļoti patīkami!
Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brīža viņš nočāpstināja:
- I-e-ie, e-a-o, ī-e...
Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās: - Ko? - viņš atbildēja: - A-a-o-o! - un izskrēja no istabas.
Atgriezies viņš apņēmīgi noteica:
- Tīģeriem negaršo zīles.
- Tu taču teici, ka viņiem garšo viss, izņemot medu, - brīnījās Pūks.
- Viss, izņemot medu un zīles, - paskaidroja Tīģeris.
To dzirdējis, Pūks palocīja galvu: - Ā, saprotu.
Sivēns, kurš drīzāk gan bija priecīgs, ka Tīģerim zīles negaršo, apvaicājās: - Varbūt tu gribētu dadžus?
- Uz dadžiem Tīģeri ir briesmīgi kāri! - Tīģeris paziņoja.
- Nu tad iesim ciemos pie I-ā,- sacīja Sivēns.
Visi trīs devās ceļā. Viņi gāj, gāja un gāja, kamēr nonāca Meža stūrī, kur ganījās I-ā.
- Labrīt, I-ā! - uzsauca Pūks. - Tas ir Tīģeris.
- Kurš? - vaicāja I-ā.
- Šis te! - vienā balsī paskaidroja Pūks un Sivēns. Tīģeris laimīgs smaidīja un neteica neko.
I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.
- Kas, tu teici, tas ir? - viņš jautāja.
- Tīģeris.
- Ā, - teica ēzelītis.
- Viņš nupat atnāca, - paskaidroja Sivēns.
- Ā, - ēzelītis teica vēlreiz.
Tad viņš brīdi padomāja un prasīja:
- Un kad tas Tīģeris ies projām?
Pūks paskaidroja ēzelītim, ka Tīģeris ir Kristofera Robina tuvs draugs un paliks Mežā uz visiem laikiem. Sivēns savukārt paskaidroja Tīģerim, ka nevajag apvainoties par ēzelīša vārdiem, jo I-ā vienmēr ir ļoti drūms. I-ā paskaidroja Sivēnam, ka, taisni otrādi, šorīt viņš ir sevišķi priecīgs, un Tīģeris paskaidroja viņiem visiem, ka šorīt vēl neko nav ēdis.
- Es zināju, ka tev kaut kas būs krājumā, - teica Pūks. - Tīģeri parasti ēd dadžus, un tāpēc mēs atnācām pie tevis, I-ā.
- Skaidrs, ka tikai tāpēc, Pūk.
- Atkal tu apvainojies. Vai tad es teicu, ka bez brokastīm es negribētu tevi redzēt?
- Lai nu paliek. Bet jūsu jaunais strīpainais draugs noteikti grib ēst. Kā, tu teici, viņu sauc?
- Tīģeris.
- Nāc šurp, Tīģeri!
Ēzelīties aizveda Tīģeri uz tik dadžainu vietu, cik nu kāda dadžu vieta vispār var būt, un pamāja ar pakavu.
- Šo mazo pļaviņu es gan taupīju savai dzimšanas dienai, - viņš teica, - bet galu galā, kas ir dzimšanas diena? Šodien tā ir, bet rītu vairs nav. Uzcienājies, Tīģeri!
Tīģeris pateicās un diezgan šaubīgi paskatījās uz Pūku.
- Vai tie tiešām ir īsti dadži? - viņš jautāja.
- Jā, - teica Pūks.
- Kas Tīģeriem garšo par visu vairāk?
- Tie paši, - Pūks apstiprināja.
- Skaidrs, - sacīja Tīģeris.
Viņš sagrāba pilnu muti un skaļi sacirta zobus.
- Vā-ā! - Tīģeris iebrēcās.
Viņš nosēdās zemē un iegrūda ķepu mutē.
- Kas noticis? - jautāja Pūks.
- Karsts! - novaiodējās Tīģeris.
- Tavs draugs laikam ir uzkodies bitei, - I-ā sacīja.
Pūka draugs pārstāja purināt galvu un, dzeloņus no mutes braucīdams, paskaidroja, ka Tīģeriem negaršo dadži.
- Kāpēc tad vajadzēja izbradāt pašus labākos? - dusmojās I-ā.
- Bet tu sacīji, - iebilda Pūks, - Tīģeriem garšo viss, izņemot medu un zīles.
- Un dadžus! - atsaucās Tīģeris, skriedams apkārt un apkārt klajumam ar izkārtu mēli.
Pūks bēdīgi skatījās uz viņu.
- Ko nu mēs lai darām? - viņš jautāja Sivēnam.
Sivēns zināja, ko darīt. Viņš teica, ka vajag tulīt doties pie Kristofera Robina.
- Viņš pašlaik ir pie Kengas, - I-ā sacīja. Viņš pabāza purnu pie Pūka auss un dusmīgi čukstēja:
- Vai tu nepalūgtu savu draugu, lai viņš lēkā pa kādu citu vietu? Drīz man tur vajadzēs ēst pusdienas, un es negribu, ka viņš tās galīgi nolēkā. Tas varbūt ir sīkums, un varbūt es neuzvedos pieklājīgi, bet katram taču ir savi paradumi.
Pūks nopietni pamāja ar galvu un pasauca Tīģeri.
- Iesim labāk pie Kengas. Viņai noteikti ir daudz un dažādu lietu, kas tev derēs brokastīs.
Tīģeris apmeta pēdējo līkumu un metās pie Pūka un Sivēna. - Karsts! - viņš sacīja ar platu un draudzīgu smaidu. - Ejam! - un viņš iebrāzās Mežā.
Pūks un Sivēns lēni gāja Tīģerim pakaļ. Viņi gāja klusēdami. Sivēns neko neteica tāpēc, ka nevarēja neko izdomāt, un Pūks neko neteica tāpēc, ka domāja. Līdz galam savu domu izdomājis, viņš nodziedāja Bēdu Dzīesmu par Tīģeri:
Kur brokastis ņemt Tīģerim? Kas tādās bēdās darāms?
Viņš neaugs liels, ja neēdīs. Viņš nepieņemsies svarā.
Ne ēzelīša dadžu krūms, ne medus viņam netīk,
Jo šis dur mutē dzeloņus, un tas pēc garšas pretīgs.
Viņš arī zīles negrib, tam negaršo nekas,
Ko citi zvēri apēd un saldi nolaizās.
- Viņš tāpat ir pietiekami liels, - teica Sivēns.
- Patiesībā viņš nemaz tik liels nav.
- Vienalga, viņš izskatās.
Šī atbilde uzvedināja Pūku uz jaunām rindām, un viņš atkal sāka murmināt:
Kaut mārciņās un šiliņos ir niecīgs viņa svars,
Viņš liels un dūšīgs izskatās, jo augstu lēkāt var.
- Nu dzejolis ir galā, - viņš teica. - Kā Tev patīk, Sivēn?
- Man tikai tie šiliņi nepatīk, - sacīja Sivēns. - Man liekas, šiliņi ir nauda, nevis svars.
- Šiliņiem gribējās ienākt dzejolī kopā ar mārciņām, - paskaidroja Pūks, - un es viņus ielaidu. Jo - kā raksta dzejoļus? Ļauj tikai vārdiem, lai nāk paši.
- Ā, es nezināju... - teica Sivēns.
Tīģeris visu laiku lēkāja pa priekšu un skrēja atkal atpakaļ, lai pavaicātu, vai tas ir pareizais ceļš, līdz viņi nonāca piee Kengas mājiņas, un tur pašlaik tiešām bija Kristofers Robins. Tīģeris metās viņam klāt.
- Ak te tu esi, Tīģeri, - sacīja Kristofers Robins. - Es zināju, ka tu kaut kur esi.
- Es izpētīju Mežu un atradu visādas lietas, - Tīģeris cienīgi paziņoja. - Es atradu pūkus, sivēnus un ēzeļus. Visu ko, tikai ne brokastis.
Pūks un Sivēns arī pienāca klāt, apkampa Kristoferu Robinu un izsūdzēja savas bēdas.
- Vai tu nezini, kas garšo tīģeriem? - jautāja Pūks.
- Man liekas, es zinātu gan, ja vien kārtīgi padomātu, - sacīja Kristofers Robins, bet, manuprāt, Tīģerim pašam vajadzētu to zināt.
- Es zinu, - sacīja Tīģeris. - Man garšo viss, kas vien pasaulē ir, izņemot medu, zīles un... kā sauca tos karstos?
- Dadži.
- Jā, un tos arī.
- Nekas, gan jau Kenga sameklēs tev kaut ko brokastīm.
Viņi iegāja Kengas istabā, un, kad Mazulītis Rū bija pateicis pa vienai reizei "Sveiks, Pūk!" un "Sveiks, Sivēn!" un veselas divas reizes "Sveiks, Tīģeri!" - jo nekad vēl nebija sacījis tādu vārdu un tas skanēja tik jocīgi, - draugi pateica, kas viņiem uz sirds. Un Kenga ļoti laipni sacīja:
- Tīģeri, bērniņ, paskaties manā bufetē un paņem pats, kas tev labāk garšo! - Jo viņa uzreiz redzēja, ka Tīģeris tikai izliekas liels un ka ar viņu vajag apieties tikpat mīļi kā ar Mazulīti Rū.
- Es arī paskatīšos, drīkst? - jautāja Pūks, kas jau bija sācis justies mazliet pulkstenvienpadsmitīgi. Viņš atrada mazu kārbiņu kondensētā piena, un kāda iekšēja balss viņam pačukstēja, ka Tīģeriem tas noteikti negaršo, tāpēc Pūks noslēpās kaktiņā, kur viņu neviens nevarētu iztraucēt, un izlaizīja kārbiņu līdz dibenam.
Tīģeris bāza degunu vienā traukā, bāza ķepu otrā traukā, un pamazām atklājās, ka Tīģeriem negaršo ļoti daudzas un dažādas lietas. Kad viņš bija pārmeklējis visu bufeti un neko sev ēdamu neatradis, viņš izmisis jautāja Kengai: - Kas nu ar mani būs?
Tikmēr Kenga, Kristofers Robins un Sivēns stāvēja apkārt Mazulītim Rū un skatījās, kā viņš izēdīs karoti Iesala Ekstrakta. Rū činkstēja: - Vai man tas jāēd? - Un Kenga teica: - Bet, Rū, bērniņ, atceries, ko tu man solīji?
- Kas tas ir? - Tīģeris čukstus jautāja Sivēnam.
- Viņa Stiprumzāles, - Sivēns atbildēja. - Rū tās necieš ne acu galā.
Tīģeris nāca tuvāk un tuvāk, viņš noliecās pār Mazulīša Rū krēsla atzveltni, pēkšņi pašāva garu mēli, un karote ar skaļu klunkšķi pazuda.
- O! - Kenga salēcās no pārbīļa, tomēr paspēja vēl saķert karotes kātu un laikus izraut to no Tīģera mutes. Bet Iesala Ekstrakta karotē vairs nebija.
- Tīģeri, bērniņ! - iesaucās Kenga.
- Viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles! - gavilēja Mazulītis Rū par šo vareno joku.
Tad Tīģeris paskatījās griestos, svētlaimīgi aizvēra acis un tad viņa mēle zibēdama griezās ap purnu, meklējot vēl kādu lāsīti Iesala Ekstrakta. Beidzot viņš atviegloti uzsmaidīja un teica:
- Tad šī ir tā lieta, kas garšo Tīģeriem.
* * *
Līdz ar to mums ir skaidrs, kāpēc Tīģeris apmetās uz dzīvi Kengas mājā un ēda Iesala Ekstraktu brokastīs, pusdienās un pie tējas. Reizēm Kengai likās, ka Tīģerim vajag Stiprumzāļu, un tad viņš pēc ēšanas zāļu tiesai dabūja karoti vai divas no Mazulīša Rū brokastīm.
- Man gan liekas, - Sivēns teica Pūkam, - ka viņš bez visām stiprumzālēm ir pārāk uzstiprinājies.
- Tas esi tu, Sivēn? - viņš jautāja.
Tas nebija Sivēns.
- Nāc iekšā, Kristofer Robin, - viņš aicināja.
Kristofers Robins nenāca.
- To tu man pastāstīsi rīt, I-ā, - Pūks miegaini norūca.
Bet skaņa neapklusa.
- Vorrāvorrāvorrāvorrāvorrā, - sacīja Šis-Nezin-Kas, un Pūks juta, ka miegs nu ir kā ar roku noņemts.
- Kas tas varētu būt? - viņš prātoja. - Mežā gadās dzirdēt visādus trokšņus, bet šis ir gluži svešs. Tas nav rēciens, un tas nav murrājiens, tas nav rējiens, un tā nav murmināšana, ar ko, piemēram, es sāktu sacerēt jaunu dziesmiņu, bet pavisam cits troksnis, ko taisa nezināms zvērs. Atradis, kur taisīt troksni! Pie manām durvīm! Jāiet un jāpasaka, lai viņš tā nedara.
Pūks izkāpa no gultas un gāja atvērt durvis.
- Hallo! - katram gadījumam, ja tur ārā kāds būtu, uzsauca Pūks.
- Hallo! - atbildēja Šis-Nezin-Kas.
- Ā! - teica Pūks. - Hallo!
- Hallo!
- Ak tad te tu esi, - sacīja Pūks. - Hallo!
- Hallo! - atkārtoja Nezināmais Zvērs, nesaprazdams, cik ilgi lai tā turpina.
Pūks jau gribēja ceturto reizi sacīt "hallo", bet laikus nolēma to nedarīt, un tāpēc jautāja: - Kas tur ir?
- Es! - atbildēja balss.
- Ā, tu? - teica Pūks. - Nu tad nāc iekšā.
Šis-Nezin-Kas ienāca iekšā, un sveces gaismā viņi abi skatījās viens uz otru.
- Es esmu Pūks, - sacīja Pūks.
- Es esmu Tīģeris, - sacīja Tīģeris.
- Ā! - novilka Pūks, jo viņš vēl nekad nebija tādu zvēru redzējis. - Vai Kristofers Robins tevi pazīst?
- Protams, pazīst, - atbildēja Tīģeris.
- Nu labi, - teica Pūks. - Tagad ir vēla nakts un vajag gulēt. Bet rīt no rīta mēs ēdīsim brokastīs medu. Kā Tīģeriem patīk medus?
- Viņiem viss patīk, - Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja.
- Tātad viņiem droši vien patīk arī gulēt uz grīdas un es varu likties gultā, - sacīja Pūks. - Rīt redzēsim, ko tālāk darīt. Arlabunakti!
Pūks nolikās atpakaļ gultā un tulīt aizmiga.
Pirmais, ko viņš, no rīta pamodies, ieraudzīja, bija Tīģeris, kas sēdēja pie spoguļa un skatījās sev acīs.
- Labrīt! - teica Pūks.
- Labrīt! - atsaucās Tīģeris. - Te ir vēl tāds kā es. Un es domāju, ka esmu vienīgais.
Pūks izkāpa no gultas un sāka skaidrot, kas ir spogulis, bet, kad viņš bija nonācis visinteresantākajā vietā, Tīģeris iesaucās:
- Atvaino, te viens kāpj uz tava galda! - un ar skaļu vorrāvorrāvorrāvorrā viņš metās virsū galdauta stūrim, norāva to zemē, rūkdams iepinās tajā un pārvēlās pari istabai. Pēc ilgas un briesmīgas cīņas Tīģera galva beidzot parādījās dienasgaismā, un viņš priecīgi jautāja: - Es uzvarēju?
- tas ir galdauts, - teica Pūks un sāka tīt Tīģeri vaļā.
- Un es atkal domāju - kas tas varētu būt? - brīnījās Tīģeris.
- To klāj uz galda un liek virsū ēdienus.
- Kāpēc tad viņš gribēja man iekost, kad es neskatījos?
- Nedomāju gan, ka viņš gribēja.
- Viņš mēģināja, - teica Tīģeris, - tikai viņam nekas neiznāca.
Pūks uzklāja galdautu atpakaļ, nolika uz galdauta lielu medus podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet, tikko viņi bija piesēdušies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņš piešķieba galvu, sāka skatīties griestos un čāpstināt muti. Tas izklausījās pēc "vai-tas-man-garšo" un pēc"vai-es-to-gribu", un pēc "kas-man-ir-mutē". Beidzot viņš noteikti paziņoja:
- Tīģeriem negaršo medus.
- O! - teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un Nožēlojošs. - Es domāju, ka viņiem viss garšo.
- Viss, izņemot medu,- atbildēja Tīģeris.
Pūks klusībā nopriecājās un teica, ka, tikko viņš būs paēdis pats savas brokastis, viņš aizvedīs tīgeri pie Sivēna un Tīģeris varēs nogaršot Sivēna zīles.
- Paldies, Pūk, - sacīja Tīģeris. - Zīles Tīģeriem garšo vairāk par visu.
Tā nu pēc brokastīm viņi devās apciemot Sivēnu, un Pūks pa ceļam brīdināja, ka Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš un ka viņam nepatīk tāda lēkāšana, un tāpēc lai Tīģeris vismaz no sākuma nav pārāk Lecīgs. Bet Tīģeris, kas uzjautrinājās, slēpdamies aiz kokiem un lēkdams virsū Pūka ēnai, kad Pūks uz viņu neskatījās, teica, ka Tīģeri ir lecīgi tikai pirms brokastīm. Toties, apēduši dažas zīles, viņi uzreiz kļust Mierīgi un Uzvedas Ļoti Smalki.
Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.
- Sveiks, Pūk! - sacīja Sivēns.
- Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.
- Tiešām? - teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē. - Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.
- Tikai ne lielie, - atbildēja Tīģeris.
- Viņiem garšo zīles, - Pūks sacīja, - un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.
Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica:
- Uzcienājies! - Tad viņš apsēdās blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni drošāk, bezrūpīgā balsī sacīja:
- Ak tad Tīģeris? Ļoti patīkami!
Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brīža viņš nočāpstināja:
- I-e-ie, e-a-o, ī-e...
Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās: - Ko? - viņš atbildēja: - A-a-o-o! - un izskrēja no istabas.
Atgriezies viņš apņēmīgi noteica:
- Tīģeriem negaršo zīles.
- Tu taču teici, ka viņiem garšo viss, izņemot medu, - brīnījās Pūks.
- Viss, izņemot medu un zīles, - paskaidroja Tīģeris.
To dzirdējis, Pūks palocīja galvu: - Ā, saprotu.
Sivēns, kurš drīzāk gan bija priecīgs, ka Tīģerim zīles negaršo, apvaicājās: - Varbūt tu gribētu dadžus?
- Uz dadžiem Tīģeri ir briesmīgi kāri! - Tīģeris paziņoja.
- Nu tad iesim ciemos pie I-ā,- sacīja Sivēns.
Visi trīs devās ceļā. Viņi gāj, gāja un gāja, kamēr nonāca Meža stūrī, kur ganījās I-ā.
- Labrīt, I-ā! - uzsauca Pūks. - Tas ir Tīģeris.
- Kurš? - vaicāja I-ā.
- Šis te! - vienā balsī paskaidroja Pūks un Sivēns. Tīģeris laimīgs smaidīja un neteica neko.
I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.
- Kas, tu teici, tas ir? - viņš jautāja.
- Tīģeris.
- Ā, - teica ēzelītis.
- Viņš nupat atnāca, - paskaidroja Sivēns.
- Ā, - ēzelītis teica vēlreiz.
Tad viņš brīdi padomāja un prasīja:
- Un kad tas Tīģeris ies projām?
Pūks paskaidroja ēzelītim, ka Tīģeris ir Kristofera Robina tuvs draugs un paliks Mežā uz visiem laikiem. Sivēns savukārt paskaidroja Tīģerim, ka nevajag apvainoties par ēzelīša vārdiem, jo I-ā vienmēr ir ļoti drūms. I-ā paskaidroja Sivēnam, ka, taisni otrādi, šorīt viņš ir sevišķi priecīgs, un Tīģeris paskaidroja viņiem visiem, ka šorīt vēl neko nav ēdis.
- Es zināju, ka tev kaut kas būs krājumā, - teica Pūks. - Tīģeri parasti ēd dadžus, un tāpēc mēs atnācām pie tevis, I-ā.
- Skaidrs, ka tikai tāpēc, Pūk.
- Atkal tu apvainojies. Vai tad es teicu, ka bez brokastīm es negribētu tevi redzēt?
- Lai nu paliek. Bet jūsu jaunais strīpainais draugs noteikti grib ēst. Kā, tu teici, viņu sauc?
- Tīģeris.
- Nāc šurp, Tīģeri!
Ēzelīties aizveda Tīģeri uz tik dadžainu vietu, cik nu kāda dadžu vieta vispār var būt, un pamāja ar pakavu.
- Šo mazo pļaviņu es gan taupīju savai dzimšanas dienai, - viņš teica, - bet galu galā, kas ir dzimšanas diena? Šodien tā ir, bet rītu vairs nav. Uzcienājies, Tīģeri!
Tīģeris pateicās un diezgan šaubīgi paskatījās uz Pūku.
- Vai tie tiešām ir īsti dadži? - viņš jautāja.
- Jā, - teica Pūks.
- Kas Tīģeriem garšo par visu vairāk?
- Tie paši, - Pūks apstiprināja.
- Skaidrs, - sacīja Tīģeris.
Viņš sagrāba pilnu muti un skaļi sacirta zobus.
- Vā-ā! - Tīģeris iebrēcās.
Viņš nosēdās zemē un iegrūda ķepu mutē.
- Kas noticis? - jautāja Pūks.
- Karsts! - novaiodējās Tīģeris.
- Tavs draugs laikam ir uzkodies bitei, - I-ā sacīja.
Pūka draugs pārstāja purināt galvu un, dzeloņus no mutes braucīdams, paskaidroja, ka Tīģeriem negaršo dadži.
- Kāpēc tad vajadzēja izbradāt pašus labākos? - dusmojās I-ā.
- Bet tu sacīji, - iebilda Pūks, - Tīģeriem garšo viss, izņemot medu un zīles.
- Un dadžus! - atsaucās Tīģeris, skriedams apkārt un apkārt klajumam ar izkārtu mēli.
Pūks bēdīgi skatījās uz viņu.
- Ko nu mēs lai darām? - viņš jautāja Sivēnam.
Sivēns zināja, ko darīt. Viņš teica, ka vajag tulīt doties pie Kristofera Robina.
- Viņš pašlaik ir pie Kengas, - I-ā sacīja. Viņš pabāza purnu pie Pūka auss un dusmīgi čukstēja:
- Vai tu nepalūgtu savu draugu, lai viņš lēkā pa kādu citu vietu? Drīz man tur vajadzēs ēst pusdienas, un es negribu, ka viņš tās galīgi nolēkā. Tas varbūt ir sīkums, un varbūt es neuzvedos pieklājīgi, bet katram taču ir savi paradumi.
Pūks nopietni pamāja ar galvu un pasauca Tīģeri.
- Iesim labāk pie Kengas. Viņai noteikti ir daudz un dažādu lietu, kas tev derēs brokastīs.
Tīģeris apmeta pēdējo līkumu un metās pie Pūka un Sivēna. - Karsts! - viņš sacīja ar platu un draudzīgu smaidu. - Ejam! - un viņš iebrāzās Mežā.
Pūks un Sivēns lēni gāja Tīģerim pakaļ. Viņi gāja klusēdami. Sivēns neko neteica tāpēc, ka nevarēja neko izdomāt, un Pūks neko neteica tāpēc, ka domāja. Līdz galam savu domu izdomājis, viņš nodziedāja Bēdu Dzīesmu par Tīģeri:
Kur brokastis ņemt Tīģerim? Kas tādās bēdās darāms?
Viņš neaugs liels, ja neēdīs. Viņš nepieņemsies svarā.
Ne ēzelīša dadžu krūms, ne medus viņam netīk,
Jo šis dur mutē dzeloņus, un tas pēc garšas pretīgs.
Viņš arī zīles negrib, tam negaršo nekas,
Ko citi zvēri apēd un saldi nolaizās.
- Viņš tāpat ir pietiekami liels, - teica Sivēns.
- Patiesībā viņš nemaz tik liels nav.
- Vienalga, viņš izskatās.
Šī atbilde uzvedināja Pūku uz jaunām rindām, un viņš atkal sāka murmināt:
Kaut mārciņās un šiliņos ir niecīgs viņa svars,
Viņš liels un dūšīgs izskatās, jo augstu lēkāt var.
- Nu dzejolis ir galā, - viņš teica. - Kā Tev patīk, Sivēn?
- Man tikai tie šiliņi nepatīk, - sacīja Sivēns. - Man liekas, šiliņi ir nauda, nevis svars.
- Šiliņiem gribējās ienākt dzejolī kopā ar mārciņām, - paskaidroja Pūks, - un es viņus ielaidu. Jo - kā raksta dzejoļus? Ļauj tikai vārdiem, lai nāk paši.
- Ā, es nezināju... - teica Sivēns.
Tīģeris visu laiku lēkāja pa priekšu un skrēja atkal atpakaļ, lai pavaicātu, vai tas ir pareizais ceļš, līdz viņi nonāca piee Kengas mājiņas, un tur pašlaik tiešām bija Kristofers Robins. Tīģeris metās viņam klāt.
- Ak te tu esi, Tīģeri, - sacīja Kristofers Robins. - Es zināju, ka tu kaut kur esi.
- Es izpētīju Mežu un atradu visādas lietas, - Tīģeris cienīgi paziņoja. - Es atradu pūkus, sivēnus un ēzeļus. Visu ko, tikai ne brokastis.
Pūks un Sivēns arī pienāca klāt, apkampa Kristoferu Robinu un izsūdzēja savas bēdas.
- Vai tu nezini, kas garšo tīģeriem? - jautāja Pūks.
- Man liekas, es zinātu gan, ja vien kārtīgi padomātu, - sacīja Kristofers Robins, bet, manuprāt, Tīģerim pašam vajadzētu to zināt.
- Es zinu, - sacīja Tīģeris. - Man garšo viss, kas vien pasaulē ir, izņemot medu, zīles un... kā sauca tos karstos?
- Dadži.
- Jā, un tos arī.
- Nekas, gan jau Kenga sameklēs tev kaut ko brokastīm.
Viņi iegāja Kengas istabā, un, kad Mazulītis Rū bija pateicis pa vienai reizei "Sveiks, Pūk!" un "Sveiks, Sivēn!" un veselas divas reizes "Sveiks, Tīģeri!" - jo nekad vēl nebija sacījis tādu vārdu un tas skanēja tik jocīgi, - draugi pateica, kas viņiem uz sirds. Un Kenga ļoti laipni sacīja:
- Tīģeri, bērniņ, paskaties manā bufetē un paņem pats, kas tev labāk garšo! - Jo viņa uzreiz redzēja, ka Tīģeris tikai izliekas liels un ka ar viņu vajag apieties tikpat mīļi kā ar Mazulīti Rū.
- Es arī paskatīšos, drīkst? - jautāja Pūks, kas jau bija sācis justies mazliet pulkstenvienpadsmitīgi. Viņš atrada mazu kārbiņu kondensētā piena, un kāda iekšēja balss viņam pačukstēja, ka Tīģeriem tas noteikti negaršo, tāpēc Pūks noslēpās kaktiņā, kur viņu neviens nevarētu iztraucēt, un izlaizīja kārbiņu līdz dibenam.
Tīģeris bāza degunu vienā traukā, bāza ķepu otrā traukā, un pamazām atklājās, ka Tīģeriem negaršo ļoti daudzas un dažādas lietas. Kad viņš bija pārmeklējis visu bufeti un neko sev ēdamu neatradis, viņš izmisis jautāja Kengai: - Kas nu ar mani būs?
Tikmēr Kenga, Kristofers Robins un Sivēns stāvēja apkārt Mazulītim Rū un skatījās, kā viņš izēdīs karoti Iesala Ekstrakta. Rū činkstēja: - Vai man tas jāēd? - Un Kenga teica: - Bet, Rū, bērniņ, atceries, ko tu man solīji?
- Kas tas ir? - Tīģeris čukstus jautāja Sivēnam.
- Viņa Stiprumzāles, - Sivēns atbildēja. - Rū tās necieš ne acu galā.
Tīģeris nāca tuvāk un tuvāk, viņš noliecās pār Mazulīša Rū krēsla atzveltni, pēkšņi pašāva garu mēli, un karote ar skaļu klunkšķi pazuda.
- O! - Kenga salēcās no pārbīļa, tomēr paspēja vēl saķert karotes kātu un laikus izraut to no Tīģera mutes. Bet Iesala Ekstrakta karotē vairs nebija.
- Tīģeri, bērniņ! - iesaucās Kenga.
- Viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles! - gavilēja Mazulītis Rū par šo vareno joku.
Tad Tīģeris paskatījās griestos, svētlaimīgi aizvēra acis un tad viņa mēle zibēdama griezās ap purnu, meklējot vēl kādu lāsīti Iesala Ekstrakta. Beidzot viņš atviegloti uzsmaidīja un teica:
- Tad šī ir tā lieta, kas garšo Tīģeriem.
* * *
Līdz ar to mums ir skaidrs, kāpēc Tīģeris apmetās uz dzīvi Kengas mājā un ēda Iesala Ekstraktu brokastīs, pusdienās un pie tējas. Reizēm Kengai likās, ka Tīģerim vajag Stiprumzāļu, un tad viņš pēc ēšanas zāļu tiesai dabūja karoti vai divas no Mazulīša Rū brokastīm.
- Man gan liekas, - Sivēns teica Pūkam, - ka viņš bez visām stiprumzālēm ir pārāk uzstiprinājies.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru