VINNIJS PŪKS. OTRĀ NODAĻA, kurā Pūks iet ciemos pie Trusīša un nokļūst Šaurā Bezizejā.

Mums jau pazīstamais lācis Vinnijs Pūks, ko draugi ērtības labad sauca vienkārši par Pūku, kādu dienu gāja pa mežu un lepni dungoja jaunu dungādziesmiņu. Dungādziesmiņu viņš bija sacerējis, vingrodams pie spoguļa. Te nu jāpiezīmē, ka ar Resnumu Vingrošanu Pūks nodarbojās katru rītu, jo ļoti gribēja kļūt tievāks.
Dungādziesmiņa radās tā: tra-la-lā, tra-la-lā, kamēr viņš stiepās garumā, cik augstu vien varēdams, bet tra-la-lā, tra-la-vaimandieniņ, vai! - lā, sniedzoties pie kāju pirkstgaliem. Pēc brokastīm Pūks dziesmiņu atkārtoja tik ilgi, ka iemācījās to no galvas, un tagad varēja nodungāt no viena gala līdz otram, kā pieklājas:

Tra-la-lā, tra-la-lā,
Tra-la-lā, tra-la-lā,
Rum-tum-tidlī-rum-tum,

Tidlī-ridlī, tidlī-ridlī,
Tidlī-ridlī, tidlī-ridlī,
Rum-tum-tum-tidlī-bum.

Tā nu viņš priecīgi gāja pa mežu un klusi dungāja savu dungādziesmiņu, domādams, ko pašlaik dara citi un kā citiem varētu būt ap dūšu, ja viņi nav viņi, bet ir citi. Domādams un dungodams Pūks nonāca pie smilšu kalniņa un ieraudzīja kalniņa slīpumā alu.

-Ahā! - teica Pūks. - Rum-tum-tidlī-rum-tum. Ja es ko saprotu, tad šī ala nozīmē Trusīti. Trusītis nozīmē Kompāniju. Kompānija nozīmē pacienāšanu un klausīšanos, kā es dungoju savu dungādziesmiņu, un vēl visādas citādas jaukas lietas. Rum-tum-tum-tidlī-bum.

Pūks noliecās, iebāza galvu alā un uzsauca:
- Vai kāds ir mājās?
Alā kaut kas nočabēja un apklusa.
- Es prasu, vai kāds ir mājās? - kliedza Pūks.

- Nē, - atbildēja balss no alas. - Un nevajag tā bļaut. Es arī pirmoreiz labi dzirdēju.

- Sasodīts! - Pūks norūca. - Te vispār neviena nav?
- Neviena paša.
Vinnijs Pūks izvilka galvu no alas un brīdi padomāja. "Nē," viņš nosprieda, "tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?" Tāpēc viņš atkal iebāza galvu alā un teica:
- Hallo, Trusīt, tas esi tu?
- Nē, - sacīja Trusītis pavisam pārvērstā balsī.
- Vai tad tā nav Trusīša balss?
- Nedomāju vis, - teica Trusītis. - Manai balsij nevajadzēja izklausīties pēc Trusīša balss.
- Atvainojiet, - Pūks sacīja.
Viņš izvilka galvu no alas, vēlreiz padomāja, iebāza galvu atpakaļ un jautāja:
- Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kur ir Trusītis?
- Aizgāja ciemos pie lācīša Pūka. Viņi ir lieli draugi.
- Bet tas esmu es! - lācītis ļoti pārsteigts iesaucās.
- Kāds es?
- Lācītis Pūks.
- Jūs esat par to pārliecināts? - jautāja Trusītis, kas likās vēl vairāk pārsteigts par Pūku pašu.
- Pilnīgi pārliecināts, - apgalvoja Pūks.
- Nu tad nāc iekšā!
Ala bija šaura, bet Pūks spraucās, kamēr iespraucās.
- Tev taisnība, - Trusītis teica, apskatījis viņu no galvas līdz kājām. - Tas esi tu. Prieks tevi redzēt.
- Kāds cits es varētu būt?
- Es nebiju īsti drošs. Tu jau zini, kā ir mežā. Kuru katru viss nevar laist iekšā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?
Ap vienpadsmitiem no rīta Pūkam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā šķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja: - Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu? - Pūks tā uztraucās, ka atbildēja: - Abus. - Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: - Totiees maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu!
Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.
- Vai tiešām? - pieklājīgi jautāja Trusītis.
- Protams, es varētu vēl mazliet palikt, - teica Pūks, - ja tu man... - un viņš zīmīgi noskatījās uz pieliekamā kambara pusi.
- Patiesību sakot, - Trusītis iebilda, - es arī taisījos iziet.
- Nu labi. tad es eju. Uz redzēšanos!
- Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies!
- Vai tad vēl kaut kas ir? - Pūks dzīvi apvaicājās.
Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: - Nekā vairs nav.
- Es jau tā domāju, - Pūks pamāja. - Visu labu! Man jāiet.
Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļkājām, līdz izdabūja laukā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad...
- Glābiet! - noelsās Pūks. - Es labāk rāpšos atpakaļ.
- Sasodīts! - viņš sacīja. - Vajadzēja tomēr uz priekšu.
- Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.
- Ei, vai tu esi iespriedies? - Trusītis jautāja.
- Nē! - Pūks bezrūpīgi teica. - Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.
- Dod labāk ķepu!
Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...
- Vai! - iebrēcās Pūks. - Man sāp!
- Skaidrs, - Trusītis teica. - Tu esi iespriedies.
- Tikai tāpēc, - Pūks dusmīgi sacīja, - ka dažiem ir pārāk šauras durvis.
- Nē, tikai tāpēc, ka daži pārāk daudz ēd, - Trusītis atcirta. - Es, protams, neko neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ēd. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, - Trusītis piebilda, - jāiet pēc Kristofera Robina.
Kristofers Robins dzīvoja otrā meža malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Pūka, viņš tik mīļā balsī teica: "Vecais, dumjaus lāci!" - ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.
- Es te guļu un domāju, - Pūks nošņaukājās, - ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas būtu nepatīkami.
- Man arī, - teica Trusītis.
- Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm? - brīnījās Kristofers Robins. - Protams, varēs.
- Jauki! - Trusītis priecājās.
- Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ.
Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņš, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā mājā, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās, citi atkal...
- Tu gribi teikt, ka es nekad netikšu laukā? - Pūks jautāja.
- Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu žēl grūst šo pusi atpakaļ, - teica Trusītis.
Kristofers Robins piekrītoši pamāja.
- Te atliek tikai viens, - viņš sacīja, - gaidīt, kamēr tu kļūsi atkal tievāks.
- Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks? - Pūks bažīgi apvaicājās.
- Kādu nedēļu, es domāju.
- Bet es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!
- Palikt tu vari gluži labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu.
- Mēs tev lasīsim priekšā, - priecīgi piedāvājās Trusītis.
- Es ceru, ka nesāks snigt, - viņš piebilda.
- Paklausies, veco zēn, tu esi aizņēmis krietnu daļu manas istabas. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es lietotu tavas kājas par dvieļu pakaramo? Reiz nu kājas tur ir un pašlaik nav tev vajadzīgas, man būtu ļoti parocīgi kārt uz tām dvieļus.
- Nedēļu! - Pūks bēdājās. - Un ko es ēdīšu?
- Baidos, ka neko, - Kristofers Robins atbildēja. - Citādi tu nekļūsi tievāks. Bet mēs tev lasīsim priekšā.
Pūks gribēja dziļi nopūsties, bet nevarēja, jo bija pārāk cieši iespriedies. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņš teica:
- Tad lasiet vismaz Garšīgu Grāmatu, lai Lācim, kas iespriedies Šaurā Bezizejā, ir kāds mierinājums.
Veselu nedēļu Kristofers Robins lasīja Garšīgu Grāmatu Pūkam pie Ziemeļu gala un Trusītis kāra izmazgāto veļu pie Dienvidu gala. Pa to laiku nabaga lācis juta, ka viņs kļūst tievāks un tievāks. Nedēļas beigās Kristofers Robins teica:
- Sākam!
Viņš ķērās pie Pūka priekšķepām, Trusītis ķērās pie Kristofera Robina, visi Trusīša radi un draugi garā rindā pie Trusīša, un - viens-divi - reizē! - viņi vilka.
Ilgu laiku Pūks stenēja vien: - Uh... uh...
Tad: - Oh!
Un tad viņš pēkšņi iebrēcās "hop!" un izsprāga no alas kā korķis no pudeles.
Kristofers Robins, Trusītis, visi Trusīša radi un draugi apmeta kūleni gaisā un sakrita vienā čupā. Pašā augšā ķepurojās Pūks - laimīgs un brīvs.
Sirsnīgi pateicies glābējiem, viņš aizgāja pa meža ceļu uz mājām, lepni dungodams savu dungādziesmiņu. Bet Kristofers Robins noskatījās viņam pakaļ ar mīlestības pilnām acīm un noteica:
- Vecais, dumjais lācis!

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS. TREŠĀ NODAĻA, kurā notiek organizēta meklēšana un Sivēns atkal satiek Milzu Lempi.

Kādu dienu Pūks sēdēja istabas vidū, skaitīdams savus medus podiņus, kad pie durvīm kāds klauvēja.
- Četrpadsmit! - teica Pūks. - Iekšā! Četrpadsmit. Vai tomēr piecpadsmit? Sasodīts. Man jau galva griežas.
- Sveiks, Pūk! - teica Trusītis.
- Sveiks, Trusīt! Četrpadsmit, vai ne?
- Kas četrpadsmit?
- Mani medus podi, ko es skaitīju.
- Skaidrs, ka četrpadsmit.
- Tu esi par to pārliecināts?
- Nē, - teica trusītis. - Vai nav vienalga?
- Es tikai gribēju zināt, - Pūks bēdīgi atbildēja. - Lai es varētu sev atgādināt: nu ir atlikuši četrpadsmit podiņi. Vai piecpadsmit, ja būtu piecpadsmit. Tā tomēr ir drošāk.
- Pieņemsim, ka tagad tev ir sešpadsmit, - sacīja Trusītis. - Es nācu pajautāt, vai tu neesi kaut kur manījis Sīku?
- Nedomāju vis, - atteica Pūks. Tad, brīdi padomājis, viņš apvaicājās: - Kas ir Sīks?
- Viens no maniem radiem un draugiem, - Trusītis bezrūpīgi sacīja.
It kā Pūks no tā tiktu gudrāks! Trusītim bija tik daudz radu un draugu, tie bija tik dažādi pēc sugām un lielumiem, ka Pūks nezinātu, vai meklēt Sīku ozola galotnē vai purenes ziedlapiņā.
- Šodien es nevienu neesmu redzējis, - teica Pūks. - Pat ne tik īsu mirkli, lai uzsauktu "sveiks, Sīk!". Vai tev no viņa ko vajadzēja?
- Neko man nevajadzēja, - teica Trusītis, - tomēr labāk, ja zini, kur tavs draugs vai rads atrodas, vai nu tev no viņa ko vajag, vai nevajag.
- Skaidrs, - sacīja Pūks. - Viņš ir pazudis?
- Laikam gan, jo nevies viņu jau ilgu laiku nav redzējis. Šā vai tā, - Trusītis ļoti svarīgi paziņoja, - es apsolīju Kristoferam Robinam, ka Organizēšu Meklēšanu. Ejam!
Pūks sirsnīgi atvadījās no saviem četrpadsmit medus podiem, klusībā cerēdams, ka tomēr ir piecpadsmit, un viņi ar Trusīti izgāja Mežā.
- Tā, - teica Trusītis. - Šī ir Meklēšana, un es to esmu Organizējis.
- Ko tu viņai esi izdarījis?
- Organizējis. Tas ir tas, ko vajag darīt ar Meklēšanu, lai visi nemeklē vienā vietā. Tāpēs es gribu, lai tu, Pūk, meklē Sīku vispirms pie Sešām Priedēm, tad meklēdams virzies uz Pūces Māju un tur uzmeklē mani. Saproti?
- Nē, - sacīja Pūks. - Ko lai...
- Nu tad apmēram pēc stundas mēs satiksimies pie Pūces Mājas.
- Vai Sivēns arī ir organdizēts?
- Visi, visi, - atsaucās Trusītis un projām bija.
Tikko Trusītis bija nozudis, Pūks atcerējās, ka viņš aizmirsis pajautāt, kas ir Sīks un vai viņš ir no tiem Trusīša draugiem un radiem, kas dīkdami sēstas uz deguna, vai arī no tiem, kam gadās netīšām uzmīt virsū, un tad ir Jau Par Vēlu. Tāpēc Pūks nolēma, ka vispirms viņš labāk uzmeklēs Sivēnu un apvaicāsies, ko viņi īsti meklē, un tikai tad sāks Meklēšanu.
- Nav nozīmes meklēt Sivēnu pie Sešām Priedēm, - Pūks nosprieda, - jo viņš ir organdizēts kādā īpašā Sivēna Vietā. Tāpēc Īpašo Sivēna Vietu vajag atrast vispirms. Nez kur tā varētu būt?
Domās Pūks sastādīja tādu plānu:
PAZUDUŠO MEKLĒŠANAS KĀRTĪBA
1. Īpašā Vieta. (Lai atrastu Sivēnu.)
2. Sivēns. (Lai uzzinātu, kas ir Sīks.)
3. Sīks. (Lai atrastu Sīku.)
4. Trusītis. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Sīku.)
5. Atkal Sīks. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Trusīti.)
"Sāk izskatīties, ka šī būs traka diena," Pūks domāja, čāpodams pa taku.
Jau nākamajā brīdī diena patiešām kļuva traka, jo Pūks tā bija nogrimis meklēšanā, ka nemaz neskatījās sev zem kājām, un viņš uzkāpa uz zemes tādā vietā, kur zemes nezināmu iemeslu dēļ vispār nebija. Viņš vēl paspēja nodomāt: "Es lidoju. Kā Pūce. Nez, kā lai apstājos?" Un ar skaļu bumm! viņš apstājās.
- Kvī! - kaut kas iekviecās.
"Savādi," nodomāja Pūks. "Es teicu kvī, kaut gan nemaz nekvīkstēju."
- Palīgā! - iespiedzās smalka, vārga balstiņa.
"Atkal es spiedzu," domāja Pūks. "Ir noticis Nelaimes Gadījums. Gāžoties bedrē, mana balss kļuvusi spiedzīga un runā pati par sevi. Man laikam no šī kritiena kaut kas iekšā samaitājies. Sasodīts!"
- Palīgā! Palīgā!
"Ko tu neteiksi! Es kliedzu, kad man ne prātā nenāk kliegt. Tas laikam ir Ļoti Smags Nelaimes Gadījums."
Pūks pēkšņi nobijās, ka, gribēdams kaut ko sacīt, viņš varbūt, taisni otrādi, nevarēs. Lai to pārbaudītu, viņš skaļi teica: Ļoti Smags Nelaimes Gadījums ar Lāci Pūku!
- Pūk! - iekviecās balstiņa.
- Tas ir Sivēns! - Pūks priecīgi atsaucās. - Kur tu esi?
- Apakšā, - atbildēja Sivēns visai apakšīgā balsī.
- Kam apakšā?
- Tev! - kvieca Sivēns. - Kāp nost!
- Vai dieniņ! - Pūks iesaucās un uzslējās kājās, cik ātri vien spēja. - Es tev uzkritu virsū, Sivēn?
- Tu uzkriti man virsū, - apstiprināja Sivēns, berzēdams sānus.
- Tas bija netīšām, - Pūks nožēlas pilnā balsī teica.
- Es jau arī netīšām biju apakšā, - Sivēns bēdīgi atbildēja. - Bet nu viss kārtībā, un es priecājos tevi redzēt, Pūk.
- Kas noticis? - jautāja Pūks. - Kur mēs esam?
- Man liekas, kaut kādā Bedrē. Es gāju un meklēju Sīku, un pēkšņi manis vairs nebija, un, kad es atkal biju un cēlos kājās, lai paskatītos, kur es esmu, man kaut kas uzkrita virsū. Un tas biji tu.
- Tas biju es, - Puks nopūtās.
- Jā, - teica Sivēns. - Pūk, - viņš satraukti iečukstējās, pievirzīdamies Pūkam tuvāk, - vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?
Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēkšņi atcerējās, ka viņi abi ar Sivēnu bija rakuši Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņ i ar Sivēnu bija iekrituši Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūkiem! Tas nu bija skaidrs!
- Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks? - drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa bažas.
- Var būt, ka viņš tevi nemaz nepamanīs, - drošināja Pūks, - jo tu esi Ļoti Maziņš Sivēntiņš!
- Bet tevi, Pūk, viņš pamanīs!
- Viņš pamanīs mani, un es pamanīšu viņu, - brīdi padomājis, sacīja Pūks. - Mēs jau ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņš teiks: ho-ho!
Sivēns nodrebēja, iedomādamies šo drausmīgo ho-ho!, un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.
- Un k-ko t-teiksi tu?
Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņš saka, bet, jo vairāk domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz ho-ho!, ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.
- Es neteikšu neko, - Pūks beidzot nolēma. - Es tikai savā nodabā dungošu, it kā es te kādu gaidītu.
- Un ja nu viņš tev vēlreiz saka: ho-ho! - Sivēns bažīgi ieminējās.
- Noteikti sacīs, - atbildēja Pūks.
Sivēna ausis raustījās tik neganti, ka viņam vajadzēja atspiest tās pret Lamatu sienu, lai noturētu mierā.
- Viņš sacīs to vēlreiz, - Pūks turpināja, - bet es tikai dungošu. Un tad viņš vairs Nezinās, ko iesākt. Jo redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis ho-ho!, bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt trešo reizi, tu pēkšņi jūti, ka tu... vārdu sakot, tu jūti.
- Ko?
- Ka tas nav tas, - teica Pūks.
- kas nav tas?
Pūks zināja, ko bija gribējis teikt, bet nevarēja atrast īstos vārdus, jo galu galā viņš bija tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā.
- Vienkārši nav tas, - viņš atkārtoja.
- Tu domā, Milzu Lempis sapratīs, ka tas vairs nav nekāds ho-ho! - Sivēns ar cerību jautāja.
Pūks pateicīgā sajūsmā paskatījās uz savu draugu un teica, ka taisni tā viņš domājis, - ja kāds dungo vien tālāk, tu nevari brēkt ho-ho! visu laiku.
- Bet viņš var pateikt kaut ko citu, - iebilda Sivēns.
- Jo sliktāk viņam pašam! Viņš sacīs: "Kas tad tas?" Un tad es sacīšu... Nē, tu tikai paklausies, Sivēn, cik spoža ideja man nupat iešāvās prātā! Es tad viņam sacīšu: "Tās ir Lamatas, ko es izraku Milzu Lempjiem, un es te sēžu un gaidu, kad Milzu Lempis iekritīs." Un atkal dungošu tālāk savu dziesmiņu. Tad viņš vairs Nezinās, ko darīt.
- Pūk! - iekviecās Sivēns, un tagad bija viņa reize pateicīgā sajūsmā skatīties uz draugu. - Tu esi mūs glābis!
- Vai tad jau? - Pūks šaubījās, jo nebija par to īsti drošs.
Bet Sivēns bija par to drošs. Viņš jau iztēlojās, kā Pūks runās ar Milzu Lempi, bet tad pēkšņi viņš diezgan bēdīgi nodomāja, ka daudz jaukāk būtu, ja šī lieliskā saruna ar Milzu Lempi būtu Sivēnam, nevis Pūkam, jo, lai kā viņš Pūku mīlēja, viņš, protams, bija gudrāks par lāci, kam tikai zāģu skaidas galvā. O, tā būtu pavisam cita saruna, ja Pūka vietā būtu Sivēns! Un ar kādu labpatiku viņš pēc tam pa vakariem varētu atcerēties ievērojamo dienu, kad viņš atbildējis Milzu Lempim tik varonīgi, it kā nekāda Milzu Lempja tur nebūtu bijis. Tas likās bezgala viegli. Viņš jau iepriekš zināja, ko sacīs.

Milzu Lempis (ar ļaunu prieku). Ho-ho!
Sivēns (bezrūpīgi). Tra-la-lā, tra-la-lā!
Milzu Lempis (ļoti pārsteigts, jau nedrošāk). Ho-ho!
Sivēns (vēl bezrūpīgāk). Rum- tum-tidlī-rum-tum!
Milzu Lempis (sāk "ho-ho!", bet nemākulīgi pārvērš to klepū). Ho-hm-hm! Kas tad tas?
Sivēns (izbrīnīti). Hallo?! Tās ir Lamatas, ko es izraku. Es te gaidu, kad nāks Milzu Lempis un kritīs iekšā.
Milzu Lempis (ļoti vīlies). Ak tā... (pēc neveikla klusuma brīža) jūs esat par to pārliecināts?
Sivēns. Protams.
Milzu Lempis. Ak tā... (nervozi) es... es domāju, ka tās ir Lamatas, ko es izraku Sivēniem.
Sivēns (pārsteigti). Nu ko jūs, ko jūs!
Milzu Lempis. Ak tā... (atvainodamies) es acīmredzot būšu pārskatījies.
Sivēns. Baidos, ka jā... (pieklājīgi) man ļoti žēl. (Turpina dungot.)
Milzu Lempis. Ne par ko... ne par ko... es domāju... Es tad nu labāk iešu.
Sivēns (bezrūpīgi skatās uz augšu). Patiešām? Jūs steidzaties? Ja jūs gadījumā sastopat Kristoferu Robinu, vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, ka es vēlētos viņu redzēt?
Milzu Lempis (priecīgs pakalpot). Protams, protams! (Steidzīgi aiskrien.)
Pūks (kuram te nevajadzētu būt, bet bez kura tomēr kaut kā nevar iztikt). Ak, Sivēn, cik tu esi drošsirdīgs un gudrs!
Sivēns (kautrīgi). Nu, ko tu, Pūk! (Un pēc tam, kad atnāk Kristofer Robins, Pūks viņam visu izstāsta.)

Kamēr Sivēns gremdējās savos laimīgajos sapņos un Pūks atkal lauzīja galvu, cik viņam bija medus podu - četrpadsmit vai piecpadsmit, citi vēl arvien meklēja Sīku pa visu Mežu. Sīka īstais vārds bija Sīks Mazs Kukainītis, bet par Sīku viņu sauca tāpēc, ka tā bija ērtāk un īsāk, ja kādam gadījās viņu uzrunāt, kas gan tikpat kā nekad nenotika, varbūt vienīgi kāds nejauši pateica: "Patiešām sīks!"
Pakavējies īsu brītiņu ar Kristoferu Robinu, Sīks bija devies mazā pastaigā apkārt irbuleņu krūmam, lai izkustinātu kājas. Viņam vajadzēja atkal parādīties no krūma otras puses, bet viņš neparādījās, un tāpēc neviens nezināja, kur viņš ir.
- man liekas, viņš būs aizgājis mājās, - Kristofers Robins teica Trusītim.
- Vai viņš atvadījās un pateicās par kompāniju? - jautāja Trusītis.
- Viņš tikai sacīja "sveika būšana", - atbildēja Kristofers Robins.
- Ha! - saviebās Trusītis. Brīdi padomājis, viņš turpināja: - Vai viņš neatstāja vēstuli, kurā būtu rakstīts, cik patīkami bijuši kopā pavadītie mirkļi un cik ļoti viņš nožēlo, ka vajadzējis pēkšņi aiziet?
Kristoferam Robinam likās, ka viņš tādu vēstuli nav saņēmis.
- Ha! - atkārtoja Trusītis, visai daudznozīmīgā balsī. - Tas ir ļoti Nopietni. Viņš ir Pazudis. Mums vajag nekavējoties sākt Meklēšanu.
Kristofers Robins, kas domāja pavisam par kaut ko citu, jautāja:
- Kur ir Pūks?
Bet Trusītis jau bija aizskrējis. Tāpēc Kristofers Robins gāja mājās un uzzīmēja Pūku agrā rīta pastaigā. Uzzimējis Pūku, viņš uzkāpa sava koka galotnē un nokāpa atkal lejā, pēc tam sāka domāt, ko pašlaik dara Pūks, un devās uz Mežu paskatīties.
Drīz viņš nonāca pie Grantsbedrēm, paraudzījās lejā, un tur ar mugurām pret viņu laimīgi snauda Pūks un Sivēns.
- Ho-ho! - Kristofers Robins skaļi un negaidīti uzsauca.
Sivēns no Bailēm un Pārsteiguma palēcās sešas pēdas gaisā, bet Pūks pat nepamodās.
"Tas ir Milzu Lempis!" Sivēns satrūcies nodomāja. "Sākam!" Viņš atkrekstējās un padungoja pie sevis, lai neviens vārds neaizķertos kaklā, un tad ar visjaukāko nepiespiestību iedziedājās: - Tra-la-lā, tra-la-lā, - it kā tieši to un ne citu būtu taisījies darīt. Atpakaļ viņš neskatījās, jo, ja tu sāc skatīties apkārt un ieraugi Ļoti Plēsīgu Milzu Lempi, kas glūn lejā uz tevi, tu vari aizmirst visu, ko esi gribējis teikt.
- Rum- tum-tidlī-rum- tum, - Kristofers Robins atsaucās Pūka balsī, jo tas ta;cu bija Pūks, kas reiz sacerēja dziesmu:
Tra-la-lā, tar-la-lā, Tra-la-lā, tra-la-lā, Rum-tum-tidlī-rum-tum.
Tāpēc Kristofers Robins vienmēr dziedāja šo dziesmu Pūka balsī, jo tā viņam likās labāk.
"Viņš runā nepareizi," Sivēns uztraukti domāja. "Viņam vajadzēja vēlreiz teikt: "Ho-ho!" Varbūt lai es to pasaku viņa vietā?" Un Sivēns, cik plēsīgi vien iespējams, nobrēca: - Ho-ho!
- Kā tu te gadījies? - Kristofers Robins jautāja savā parastajā balsī.
"Tas ir Drausmīgi," domāja Sivēns. "Vispirms viņš runā Pūka balsī, tad viņš runā Kristofera Robina balsī, un viņš to dara, lai es nezinātu, ko darīt." Un, kad Sivēns vairs Galīgi Nezināja, ko darīt, viņš steidzīgi iekviecās:
- Tās ir Lamatas Pūkiem, un es gaidu, ho-ho! lai viņš krīt iekšā ar labu, citādi es atkal teikšu: ho-ho!
- Ko? - nesaprata Kristofers Robins.
- Tās ir lamatas ho-hohiem, - Sivēnam no bailēm aizkrita balss. - Es tās izraku un gaidu, lai ho-ho! nāk-nāk.
Cik ilgi Sivēns to būtu izturējis, nav zināms, bet šajā brīdī Pūks pēkšņi pamodās un nosprieda, ka bija tomēr sešpadsmit. Pūks uzrausās kājās un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur tik patīkami kutina viņam muguru, it kā gribēdams viņu mierināt šajā bēdu vietā, un pēkšņi ieraudzīja bedres malā Kristoferu Robinu.
- Hallo! - viņš priecīgi iesaucās.
- Hallo, Pūk!
Sivēns paskatījās uz augšu un kaunīgi novērsās. Viņš jutās tik Dumjš un tik Izgāzies, ka gandrīz nolēma pamest Mežu uz visiem laikiem un kļūt par Jūrnieku, kad pēkšņi kaut ko ieraudzīja.
- Pūk! - viņš iesaucās. - Tev kaut kas rāpo pa muguru.
- Man arī tā likās, - teica Pūks.
- Tas ir Sīks! - spiedza Sivēns.
- Ak tad viņš tas ir? - brīnījās Pūks.
- Kristofer Robin, es atradu Sīku! - kliedza Sivēns.
- Labi darīts, Sivēn! - Kristofers Robins sacīja.
No tādas uzslavas Sivēns jūtās atkal laimīgs un nolēma, ka viņam nav vērts kļut par Jūrnieku. Un, kad Kristofers Robins bija palīdzējis Pūkam un Sivēnam izkāpt no Grantsbedres, viņi roku rokā devās uz mājām.
Divas dienas vēlāk Trusītis nejauši sastapa Mežā ēzelīti I-ā, kas klīda, cieši skatīdamies zemē.
- Sveiks, I-ā! - viņš uzsauca. - Tu kaut ko meklē?
- Prasa kā bez prāta, - atrūca I-ā. - Es meklēju Sīku.
- Kā, vai tad es tev nebūtu pateicis? - brīnījās Trusītis. - Sīku atrada jau aizvakar.
Kādu brīdi bija dziļš klusums.
- Ha, ha, - ēzelītis rūgti iesmējās. - Kam prieki, kam asaras. Nav ko atvainoties. Kā gan citādi varēja būt?

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS. SESTĀ NODAĻA, kurā Pūks izdomā Jaunu Spēli un I-ā spēlē līdzi

Pa ilgo laiku, ko strautam vajadzēja, lai nonāktu līdz Meža malai, tas bija pieaudzis gandrīz par īstu upi, un, pieaudzis būdams, tas vairs neskrēja, nelēkāja un nemeta burbuļus, ko mēdza darīt, kad bija mazs, bet kustējās daudz lēnāk. Jo nu strauts zināja savu ceļu un sprieda: “Nav kur steigties. Gan jau kādreiz nonāksim galā.”Tikai mazie, ātrie un nepacietīgie strauteļi tur augstāk, Mežā, šaudījās šurp un turp, it kā viņiem būtu nezin kas jāredz un jāizdibina, kamēr vēl nav par vēlu.
No Ārpasaules uz Mežu veda plata taka, gandrīz tik plata kā lielceļš, bet, pirms tā nokļuva Mežā, takai vajadzēja šķērsot upi. Tur tad nu bija koka tilts, gandrīz tik plats kā lielceļš, ar koka margām gar abām pusēm,. Kristofers Robins, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz augšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija izliekties pār apakšējo un skatīties upē, kas lēni tecēja zem tilta. Pūks, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz apakšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija nogulties zemē, pabāzt galvu zem šķērskoka un skatīties upē, kas lēni tecēja pa leju. Bet Sivēns un Rū vispār tikai tā varēja skatīties upē, jo bija pārāk maziņi, lai aizsniegtu apakšējo šķērskoku. Tā viņi gulēja uz tilta un skatījās ūdenī, kas tecēja lēni, lēni, jo nebija jau kur steigties.
Kādu dienu, kad Pūks pastaigādamies gāja uz tilta pusi, viņš mēģināja sacerēt mazu dzejolīti par čiekuriem, tāpēc, ka čiekuri bija visapkārt abās takas malās un Pūkam bija uznākusi dziedamā reize. Viņš pacēla vienu, apskatīja to un nosprieda: “Ļoti glīts čiekurs, un kaut kādai atskaņai uz to arī vajadzētu būt.” Bet viņš neko nevarēja izdomāt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā tādas rindas:
Kas par šo egli zina ko,
Lai strīdu izšķirt lūko.
Kliedz Pūce: tas esot viņas koks!
Bet Kenga: tas esot Rū koks!
- Dumja dziesma, - Pūks nopūtās. - Kenga un Rū nedzīvo kokā.
- Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepām iekrita upē.
- Sasodīts, - norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedāt. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garām... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs!
- Jocīgi, - nobrīnījās Pūks. - Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? - Un Pūks gāja pēc čiekuriem.
Nākamais tiešām darīja tāpat. Un citi nākamie arī. Tad Pūks iemeta ūdenī divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja papriekšu, kā Pūks bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. Kad viņš gāja uz mājām launagā, viņš bija vinnējis trīsdesmit sešas un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņš bija... ka viņš bija... Vārdu sakot, atņemiet no trīsdesmit sešiem divdesmit astoņi, un jūs zināsiet, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit seši no divdesmit astoņiem.
Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem tagad bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus, tāpēc ka tos bija vieglāk atšķirt.
Kādu dienu Pūks, Sivēns, Trusītis un Rū atkal spēlēja Pūksprunguļus. Viņi iemeta sprunguļus ūdenī. Trusītis nokliedza: - Aiziet! - Un viņi skrēja tiltam pāri un izbāza galvas otrā pusē, gaidīdami, kura sprungulis izpeldēs pirmais. Pagāja ilgs laiks, jo upe todien bija ļoti slinka, un likās, ka tai ir pilnīgi vienalga, kad tā nonāks galā un vai vispār nonāks.
- Manējais peld! - spiedza Rū. - Nē, nav vis manējais. Tu savējo redzi, Sivēn? Es domāju, ka tur peld manējais, bet nepeld. Re, kur nāk! Nē, nenāk. Pūk, tu savējo neredzi?
- Nē, - atbildēja Pūks.
- Mans sprungulis būs kaut kur aizķēries, - teica Rū. - Trusīt, mans sprungulis ir aizķēries. Vai tavs sprungulis arī ir aizķēries, Sivēn?
- Vienmēr jau paiet vairāk laika, nekā mēs iedomājamies, - sacīja Trusītis.- Kā tev liekas, cik ilgi mums vēl būs jāgaida? - jautāja Rū.
- Es redzu tavējo, Sivēn! - pēkšņi iesaucās Pūks.
- Mans bija tāds pelēcīgs, - teica Sivēns, baidīdamies pārāk tālu liekties pār tilta malu, lai neiekristu upē.
- Taisni tāds pašlaik nāk. Vairāk pa manu pusi.
Trusītis izliecās pār malu, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Rū lēkāja un spiedza:
- Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli! Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli!
Sivēns tā uztraucies kā neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņš vinnēs.
- Nāk! - sacīja Pūks.
- Tu noteikti redzi, ka tas ir manējais? - Sivēns uztraukumā iekviecās.
- Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti... liels... pelēks... Ak nē, nav vis, tas ir I-ā.
No tilta apakšas izpeldēja I-ā.
- I-ā! - visi reizē iekliedzās.
- Tas ir I-ā! - spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.
- Patiešām? - teica I-ā, ko bija sagrābis mazs atvariņš un nu lēni grieza apkārt trīs reizes. - Neticami.
- Es nezināju, ka tu arī spēlē ar mums, - sacīja Rū.
- Es nespēlēju, - atbildēja I-ā.
- I-ā, ko tu tur dari? - jautāja Trusītis.
- Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepareizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņš atradīs īsto atbildi.
- Bet I-ā! - Pūks izmisis iesaucās. - Ko tad mēs varam... es gribēju teikt, kā mēs varam... tu domā, ja mēs...
- Jā, - sacīja ēzelītis. - Viena no tavām domām noteikti būs īstā. Paldies, Pūk!
- Viņš griežas riņķi un riņķī! - sacīja Rū dziļā apbrīnā.
- Kāpēc gan ne? - auksti apvaicājās I-ā.
- Es arī protu peldēt! - Rū lepni paziņoja.
- Tikai ne riņķī un riņķī, - teica I-ā. - Tas ir daudz grūtāk. Es gan šodien vispār netaisījos peldēties, - viņš turpināja, lēni griezdamies atvarā. - Bet, tā kā es tomēr biju iekritis ūdenī, es nolēmu pavingrināties vieglā riņķa kustībā no labās puses uz kreiso vai, teiksim, - viņšpiebilda, iekļuvis nākamajā atvarā, - no kreisās uz labo, kā nu tas man kuro reizi ienāk prātā, un tā ir tikai mana darīšana. Citiem tur nav ko jaukties.
Kādu laiku bija klusums, jo visi domāja.
- Man ir ideja, - beidzot sacīja Pūks, - bet, liekas, ne sevišķi laba.
- Man arī tā liekas, - teica I-ā.
- Ko tu izdomāji, Pūk? - jautāja Trusītis. - Pastāsti mums arī.
- Ja mēs visi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un izskalotu ēzelīti otrā pusē.
- Tā ir ļoti laba ideja, - uzslavēja Trusītis, un Pūks atkal jutās laimīgs.
- Ļoti laba, - norūca I-ā. - Kad es gribēšu, lai mani samērcē viscaur, es darīšu tev to zināmu, Pūk.
- Bet ja nu mēs netīšām trāpīsim viņam? - Sivēns bažījās.
- Vai arī netīšām netrāpīsiet viņam, - teica I-ā. - Apsver visas šīs iespējas, Sivēn, pirms Jūs sākat uzjautrināties.
Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.
- Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, - viņš paskaidroja, - un tad es nevarēšu tev trāpīt garām. Tas ir – es nevarēšu trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
- Nē, - teica I-ā, - man ļoti patīk griezties.
Trusītis juta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
- Sākam, Pūk! - viņš sacīja. - Kad es teikšu: “Met!” - tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu: “Met!” - Pūks laidīs akmeni vaļā.
- Mīļs paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanīšu.
- Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?
- Nē, - teica I-ā.
- Met! - nokomandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdens skaļi noplunkšķēja, un ēzelītis bija pazudis.
Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās... un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu gabaliņu pa priekšu Trusīša sprungulim, neiepriecināja viņus tā, kā to varētu gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņš ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai Idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā... Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I-ā brida laukā no ūdens.
Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz I-ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.
- Vai, I-ā, cik tu esi slapjš! - teica Sivēns, pataustījis viņu.
I-ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.
- Lieliski, Pūk! - Trusītis atzinīgi teica. - Mūsu Ideja bija ļoti laba.
- Kāda Ideja? - I-ā jautāja.
- Izplunkšķināt tevi malā ar akmeni.
- Izplunkšķināt mani? - brīnījās I-ā. - mani izplunkšķināt? Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs mani izplunkšķinājāt? Es vienkārši ieniru. Pūks meta man virsū lielu akmeni, un, lai tas netrāpītu man pa krūtīm, es ieniru un izpeldēju malā.
- Tu nemaz nemeti viņam virsū, - Sivēns pačukstēja Pūkam, lai mierinātu viņu.
- Man arī liekas, ka ne, - bēdīgi sacīja Pūks.
-I-ā vienmēr ir tāds, - teica Sivēns. - Es domāju, ka tava Ideja bija ļoti gudra Ideja.
Pūkam kļuva vieglāk ap sirdi, jo, ja tu esi Lācis, kam tikai Zāģu Skaidas Galvā, un tu domā par visādām Lietām, tad reizēm izrādās, ka Lieta, kas tev pašam likusies ļoti Lietīga, ir gluži Nelietīga, kad tu to esi izdarījis un citi to redzējuši. Bet, lai nu kā, - ēzelītis pirmīt bija upē un tagad vairs nav upē, un tas nozīmē, ka nekas ļauns viņam nav nodarīts.
- Kā tu iekriti ūdenī? - jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
- Es neiekritu, - atbildēja I-ā.
- Bet kā tad...
- Mani IELECINĀJA, - teica I-ā.
- O-o! - uztraucās Rū. - Tevi kāds pagrūda?
- Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju – ja jel kaut viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, - un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.
- O, I-ā! - visi nodvesās.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? - neticīgi jautāja Trusītis.
- Protams, paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika?
- Bet kas to izdarīja? - vaicāja Rū.
I-ā neatbildēja.
- Man liekas, tas būs bijis Tīģeris, - Sivēns nervozi iesmējās.
- Bet, I-ā, - jautāja Pūks, tas bija Joks vai Nelaimes Gadījums? Es gribēju teikt...
- Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas bija Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapjš, un neko vairāk. Tu, cerams, saproti, ko es ar to gribēju teikt?
- Un kur bija Tīģeris? - jautāja Trusītis.
Pirms I-ā paspēja atbildēt, skaļi nobrīkšķēja krūmi un caur dzīvžogu izlauzās Tīģeris pats.
- Sveiki visapkārt! - Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.
- Sveiks, Tīģeri! - sacīja Rū.
Trusītis ļoti cienīgi saslējās.
- Tīģeri, - viņš svinīgi jautāja. - Kas jums tur pirmīt notika?
- Kad pirmīt? - atvaicāja Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.
- Kad tu ielecināji upē I-ā.
- Es viņu neielecināju.
- Ielecināji gan, - īgni atcirta I-ā.
- Patiešām ne. Man tikai uznāca šķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras, un, kad es teicu: “Grrrs-oppp-pč-č-č-pčī...”
- Ūja! - iesucās Trusītis, pieceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras. - Viss kārtībā, Sivēntiņ.
- Tas bija no pārsteiguma, - Sivēns taisnojās.
- Nu redzi, - sacīja I-ā. - Tādus pārsteigumus es saucu par Ielecināšanu. Ļoti neglīts paradums. Man nav nekas pretim, ka Tīģeris dzīvo Mežā, - viņš turpināja, - jo Mežs ir liels un vietas te diezgan, kur izlēkāties. Bet es nesaprotu, kāpēc viņam jānāk manā mazajā stūrītī un jālēkā taisni tur. Protams, ja kādam patīk tieši mitras, aukstas un drūmas vietas, tad mans kakts viņam kā radīts, bet citādi tur nav nekā sevišķa, īpaši jau lēkāšanai...
- Es nelēkāju, es šķaudīju, - Tīģeris spītīgi atcirta.
- Upes dibenā man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ielecināts vai iešķaudināts.
- Labi, - sacīja Trusītis, - viss, ko es varu teikt... O, tur nāk Kristofers Robins, viņš pateiks.
Kristofers Robins nāca pa Mežu uz upi tik saulainā un bezrūpīgā noskaņā, it kā nemaz nebūtu svarīgi, cik ir divreiz deviņpadsmit, un tik jaukā pēcpusdienā tas patiešām nebija svarīgi. Viņam likās, ka vajag tikai apstāties uz tilta, un noliekties pār margām, paskatīties, cik lēni lejā tek ūdens, un viņš zinās visu, kas cilvēkam jāzina, un varēs to pastāstīt arī Pūkam, kurš nebija drošs par savām zināšanām. Bet, kad viņš nonāca pie tilta un redzēja uztraukto kompāniju, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Šī nebija bezrūpīga pēcpusdiena, bet, taisni otrādi, tāda, kad vajadzēs par kaut ko parūpēties.
- Redzi, kas par lietu, Kristofer Robin, - Trusītis iesāka. - Tīģeris...
- Nav taisnība! - teica Tīģeris.
- Bet iekšā es tomēr biju, - apstrīdēja I-ā.
- Es domāju, ka viņš netīšām, - sacīja Pūks.
- Viņš vienmēr ir bijis lecīgs, - teica Sivēns, - un tur viņš neko nevar darīt.
- Pamēģini ielecināt mani, - Rū uzplijās Tīģerim. - I-ā, Tīģeris ielecinās mani! Sivēn, kā tu domā...
- Pagaidiet! - iesaucās Trusītis. - Nerunājiet visi reizē. Galvenais ir, ko Kristofers Robins par to domā.
- Es tikai šķaudīju, - taisnojās Tīģeris.
- Viņš lēkāja, - sūdzējās I-ā.
- Varbūt šķaudīdams es drusciņ salēcos, - teica Tīģeris.
- Klusu! - Trusītis pacēla ķepu. - Ko par to visu domā Kristofers Robins? Tas ir galvenais.
- Labi, - teica Kristofers Robins, vēl arvien nesaprazdams, par ko zvēri uztraucas. - Es domāju...
- Ko? - visi reizē iesaucās.
- Es domāju, ka mēs varētu saspēlēt Pūksprunguļus.
Sacīts – darīts. I-ā, kurš vēl nekad nebija spēlējis, vinnēja par divām reizēm vairāk nekā pārējie. Rū divas reizes iekrita ūdenī: pirmo reizi netīšām, otro – tīšām, jo bija pēkšņi ieraudzījis mežmalā Kengu, un tas nozimēja, ka viņam šā vai tā būs jāiet gulēt. Trusītis teica, ka iešot viņiem līdzi, bet I-ā aizgāja kopā ar Tīģeri, jo viņš gribēja Tīģerim paskaidrot, Kā Vinnēt Pūksprunguļos, ko var panākt, kad met savu sprunguli upē ar izgriezienu; bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni paši.
Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
- Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, - slinki ieminējās Pūks.
- Protams, ir, - piekrita Kristofers Robins.
- Un mēs visi esam, - Pūks sacīja. - Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība, - viņš pazemīgi piebilda.
- Ir gan taisnība, - teica Kristofers Robins.

JAUNĀ MĀJA PŪKA PRIEDĪTĒS. OTRĀ NODAĻA, kurā parādās Tīģeris un ēd brokastis

Nakts vidū Vinnijs Pūks pēkšņi pamodās un ieklausījās. Tad viņš izkāpa no gultas, iededzināja sveci un gāja pāri istabai uz pieliekamo kambari paskatīties, vai tur kāds nenašķojas ap viņa medus podiem. Neviena nebija, tāpēc Pūks varēja mierīgi čāpot atpakaļ, nodzēst sveci un likties gultā. Bet skaņa tulīt atkārtojās.
- Tas esi tu, Sivēn? - viņš jautāja.
Tas nebija Sivēns.
- Nāc iekšā, Kristofer Robin, - viņš aicināja.
Kristofers Robins nenāca.
- To tu man pastāstīsi rīt, I-ā, - Pūks miegaini norūca.
Bet skaņa neapklusa.
- Vorrāvorrāvorrāvorrāvorrā, - sacīja Šis-Nezin-Kas, un Pūks juta, ka miegs nu ir kā ar roku noņemts.
- Kas tas varētu būt? - viņš prātoja. - Mežā gadās dzirdēt visādus trokšņus, bet šis ir gluži svešs. Tas nav rēciens, un tas nav murrājiens, tas nav rējiens, un tā nav murmināšana, ar ko, piemēram, es sāktu sacerēt jaunu dziesmiņu, bet pavisam cits troksnis, ko taisa nezināms zvērs. Atradis, kur taisīt troksni! Pie manām durvīm! Jāiet un jāpasaka, lai viņš tā nedara.
Pūks izkāpa no gultas un gāja atvērt durvis.
- Hallo! - katram gadījumam, ja tur ārā kāds būtu, uzsauca Pūks.
- Hallo! - atbildēja Šis-Nezin-Kas.
- Ā! - teica Pūks. - Hallo!
- Hallo!
- Ak tad te tu esi, - sacīja Pūks. - Hallo!
- Hallo! - atkārtoja Nezināmais Zvērs, nesaprazdams, cik ilgi lai tā turpina.
Pūks jau gribēja ceturto reizi sacīt "hallo", bet laikus nolēma to nedarīt, un tāpēc jautāja: - Kas tur ir?
- Es! - atbildēja balss.
- Ā, tu? - teica Pūks. - Nu tad nāc iekšā.
Šis-Nezin-Kas ienāca iekšā, un sveces gaismā viņi abi skatījās viens uz otru.
- Es esmu Pūks, - sacīja Pūks.
- Es esmu Tīģeris, - sacīja Tīģeris.
- Ā! - novilka Pūks, jo viņš vēl nekad nebija tādu zvēru redzējis. - Vai Kristofers Robins tevi pazīst?
- Protams, pazīst, - atbildēja Tīģeris.
- Nu labi, - teica Pūks. - Tagad ir vēla nakts un vajag gulēt. Bet rīt no rīta mēs ēdīsim brokastīs medu. Kā Tīģeriem patīk medus?
- Viņiem viss patīk, - Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja.
- Tātad viņiem droši vien patīk arī gulēt uz grīdas un es varu likties gultā, - sacīja Pūks. - Rīt redzēsim, ko tālāk darīt. Arlabunakti!
Pūks nolikās atpakaļ gultā un tulīt aizmiga.

Pirmais, ko viņš, no rīta pamodies, ieraudzīja, bija Tīģeris, kas sēdēja pie spoguļa un skatījās sev acīs.
- Labrīt! - teica Pūks.
- Labrīt! - atsaucās Tīģeris. - Te ir vēl tāds kā es. Un es domāju, ka esmu vienīgais.
Pūks izkāpa no gultas un sāka skaidrot, kas ir spogulis, bet, kad viņš bija nonācis visinteresantākajā vietā, Tīģeris iesaucās:
- Atvaino, te viens kāpj uz tava galda! - un ar skaļu vorrāvorrāvorrāvorrā viņš metās virsū galdauta stūrim, norāva to zemē, rūkdams iepinās tajā un pārvēlās pari istabai. Pēc ilgas un briesmīgas cīņas Tīģera galva beidzot parādījās dienasgaismā, un viņš priecīgi jautāja: - Es uzvarēju?
- tas ir galdauts, - teica Pūks un sāka tīt Tīģeri vaļā.
- Un es atkal domāju - kas tas varētu būt? - brīnījās Tīģeris.
- To klāj uz galda un liek virsū ēdienus.
- Kāpēc tad viņš gribēja man iekost, kad es neskatījos?
- Nedomāju gan, ka viņš gribēja.
- Viņš mēģināja, - teica Tīģeris, - tikai viņam nekas neiznāca.
Pūks uzklāja galdautu atpakaļ, nolika uz galdauta lielu medus podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet, tikko viņi bija piesēdušies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņš piešķieba galvu, sāka skatīties griestos un čāpstināt muti. Tas izklausījās pēc "vai-tas-man-garšo" un pēc"vai-es-to-gribu", un pēc "kas-man-ir-mutē". Beidzot viņš noteikti paziņoja:
- Tīģeriem negaršo medus.
- O! - teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un Nožēlojošs. - Es domāju, ka viņiem viss garšo.
- Viss, izņemot medu,- atbildēja Tīģeris.
Pūks klusībā nopriecājās un teica, ka, tikko viņš būs paēdis pats savas brokastis, viņš aizvedīs tīgeri pie Sivēna un Tīģeris varēs nogaršot Sivēna zīles.
- Paldies, Pūk, - sacīja Tīģeris. - Zīles Tīģeriem garšo vairāk par visu.
Tā nu pēc brokastīm viņi devās apciemot Sivēnu, un Pūks pa ceļam brīdināja, ka Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš un ka viņam nepatīk tāda lēkāšana, un tāpēc lai Tīģeris vismaz no sākuma nav pārāk Lecīgs. Bet Tīģeris, kas uzjautrinājās, slēpdamies aiz kokiem un lēkdams virsū Pūka ēnai, kad Pūks uz viņu neskatījās, teica, ka Tīģeri ir lecīgi tikai pirms brokastīm. Toties, apēduši dažas zīles, viņi uzreiz kļust Mierīgi un Uzvedas Ļoti Smalki.
Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.
- Sveiks, Pūk! - sacīja Sivēns.
- Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.
- Tiešām? - teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē. - Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.
- Tikai ne lielie, - atbildēja Tīģeris.
- Viņiem garšo zīles, - Pūks sacīja, - un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.
Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica:
- Uzcienājies! - Tad viņš apsēdās blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni drošāk, bezrūpīgā balsī sacīja:
- Ak tad Tīģeris? Ļoti patīkami!
Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brīža viņš nočāpstināja:
- I-e-ie, e-a-o, ī-e...
Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās: - Ko? - viņš atbildēja: - A-a-o-o! - un izskrēja no istabas.
Atgriezies viņš apņēmīgi noteica:
- Tīģeriem negaršo zīles.
- Tu taču teici, ka viņiem garšo viss, izņemot medu, - brīnījās Pūks.
- Viss, izņemot medu un zīles, - paskaidroja Tīģeris.
To dzirdējis, Pūks palocīja galvu: - Ā, saprotu.
Sivēns, kurš drīzāk gan bija priecīgs, ka Tīģerim zīles negaršo, apvaicājās: - Varbūt tu gribētu dadžus?
- Uz dadžiem Tīģeri ir briesmīgi kāri! - Tīģeris paziņoja.
- Nu tad iesim ciemos pie I-ā,- sacīja Sivēns.
Visi trīs devās ceļā. Viņi gāj, gāja un gāja, kamēr nonāca Meža stūrī, kur ganījās I-ā.
- Labrīt, I-ā! - uzsauca Pūks. - Tas ir Tīģeris.
- Kurš? - vaicāja I-ā.
- Šis te! - vienā balsī paskaidroja Pūks un Sivēns. Tīģeris laimīgs smaidīja un neteica neko.
I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.
- Kas, tu teici, tas ir? - viņš jautāja.
- Tīģeris.
- Ā, - teica ēzelītis.
- Viņš nupat atnāca, - paskaidroja Sivēns.
- Ā, - ēzelītis teica vēlreiz.
Tad viņš brīdi padomāja un prasīja:
- Un kad tas Tīģeris ies projām?
Pūks paskaidroja ēzelītim, ka Tīģeris ir Kristofera Robina tuvs draugs un paliks Mežā uz visiem laikiem. Sivēns savukārt paskaidroja Tīģerim, ka nevajag apvainoties par ēzelīša vārdiem, jo I-ā vienmēr ir ļoti drūms. I-ā paskaidroja Sivēnam, ka, taisni otrādi, šorīt viņš ir sevišķi priecīgs, un Tīģeris paskaidroja viņiem visiem, ka šorīt vēl neko nav ēdis.
- Es zināju, ka tev kaut kas būs krājumā, - teica Pūks. - Tīģeri parasti ēd dadžus, un tāpēc mēs atnācām pie tevis, I-ā.
- Skaidrs, ka tikai tāpēc, Pūk.
- Atkal tu apvainojies. Vai tad es teicu, ka bez brokastīm es negribētu tevi redzēt?
- Lai nu paliek. Bet jūsu jaunais strīpainais draugs noteikti grib ēst. Kā, tu teici, viņu sauc?
- Tīģeris.
- Nāc šurp, Tīģeri!
Ēzelīties aizveda Tīģeri uz tik dadžainu vietu, cik nu kāda dadžu vieta vispār var būt, un pamāja ar pakavu.
- Šo mazo pļaviņu es gan taupīju savai dzimšanas dienai, - viņš teica, - bet galu galā, kas ir dzimšanas diena? Šodien tā ir, bet rītu vairs nav. Uzcienājies, Tīģeri!
Tīģeris pateicās un diezgan šaubīgi paskatījās uz Pūku.
- Vai tie tiešām ir īsti dadži? - viņš jautāja.
- Jā, - teica Pūks.
- Kas Tīģeriem garšo par visu vairāk?
- Tie paši, - Pūks apstiprināja.
- Skaidrs, - sacīja Tīģeris.
Viņš sagrāba pilnu muti un skaļi sacirta zobus.
- Vā-ā! - Tīģeris iebrēcās.
Viņš nosēdās zemē un iegrūda ķepu mutē.
- Kas noticis? - jautāja Pūks.
- Karsts! - novaiodējās Tīģeris.
- Tavs draugs laikam ir uzkodies bitei, - I-ā sacīja.
Pūka draugs pārstāja purināt galvu un, dzeloņus no mutes braucīdams, paskaidroja, ka Tīģeriem negaršo dadži.
- Kāpēc tad vajadzēja izbradāt pašus labākos? - dusmojās I-ā.
- Bet tu sacīji, - iebilda Pūks, - Tīģeriem garšo viss, izņemot medu un zīles.
- Un dadžus! - atsaucās Tīģeris, skriedams apkārt un apkārt klajumam ar izkārtu mēli.
Pūks bēdīgi skatījās uz viņu.
- Ko nu mēs lai darām? - viņš jautāja Sivēnam.
Sivēns zināja, ko darīt. Viņš teica, ka vajag tulīt doties pie Kristofera Robina.
- Viņš pašlaik ir pie Kengas, - I-ā sacīja. Viņš pabāza purnu pie Pūka auss un dusmīgi čukstēja:
- Vai tu nepalūgtu savu draugu, lai viņš lēkā pa kādu citu vietu? Drīz man tur vajadzēs ēst pusdienas, un es negribu, ka viņš tās galīgi nolēkā. Tas varbūt ir sīkums, un varbūt es neuzvedos pieklājīgi, bet katram taču ir savi paradumi.
Pūks nopietni pamāja ar galvu un pasauca Tīģeri.
- Iesim labāk pie Kengas. Viņai noteikti ir daudz un dažādu lietu, kas tev derēs brokastīs.
Tīģeris apmeta pēdējo līkumu un metās pie Pūka un Sivēna. - Karsts! - viņš sacīja ar platu un draudzīgu smaidu. - Ejam! - un viņš iebrāzās Mežā.
Pūks un Sivēns lēni gāja Tīģerim pakaļ. Viņi gāja klusēdami. Sivēns neko neteica tāpēc, ka nevarēja neko izdomāt, un Pūks neko neteica tāpēc, ka domāja. Līdz galam savu domu izdomājis, viņš nodziedāja Bēdu Dzīesmu par Tīģeri:
Kur brokastis ņemt Tīģerim? Kas tādās bēdās darāms?
Viņš neaugs liels, ja neēdīs. Viņš nepieņemsies svarā.
Ne ēzelīša dadžu krūms, ne medus viņam netīk,
Jo šis dur mutē dzeloņus, un tas pēc garšas pretīgs.
Viņš arī zīles negrib, tam negaršo nekas,
Ko citi zvēri apēd un saldi nolaizās.
- Viņš tāpat ir pietiekami liels, - teica Sivēns.
- Patiesībā viņš nemaz tik liels nav.
- Vienalga, viņš izskatās.
Šī atbilde uzvedināja Pūku uz jaunām rindām, un viņš atkal sāka murmināt:
Kaut mārciņās un šiliņos ir niecīgs viņa svars,
Viņš liels un dūšīgs izskatās, jo augstu lēkāt var.
- Nu dzejolis ir galā, - viņš teica. - Kā Tev patīk, Sivēn?
- Man tikai tie šiliņi nepatīk, - sacīja Sivēns. - Man liekas, šiliņi ir nauda, nevis svars.
- Šiliņiem gribējās ienākt dzejolī kopā ar mārciņām, - paskaidroja Pūks, - un es viņus ielaidu. Jo - kā raksta dzejoļus? Ļauj tikai vārdiem, lai nāk paši.
- Ā, es nezināju... - teica Sivēns.
Tīģeris visu laiku lēkāja pa priekšu un skrēja atkal atpakaļ, lai pavaicātu, vai tas ir pareizais ceļš, līdz viņi nonāca piee Kengas mājiņas, un tur pašlaik tiešām bija Kristofers Robins. Tīģeris metās viņam klāt.
- Ak te tu esi, Tīģeri, - sacīja Kristofers Robins. - Es zināju, ka tu kaut kur esi.
- Es izpētīju Mežu un atradu visādas lietas, - Tīģeris cienīgi paziņoja. - Es atradu pūkus, sivēnus un ēzeļus. Visu ko, tikai ne brokastis.
Pūks un Sivēns arī pienāca klāt, apkampa Kristoferu Robinu un izsūdzēja savas bēdas.
- Vai tu nezini, kas garšo tīģeriem? - jautāja Pūks.
- Man liekas, es zinātu gan, ja vien kārtīgi padomātu, - sacīja Kristofers Robins, bet, manuprāt, Tīģerim pašam vajadzētu to zināt.
- Es zinu, - sacīja Tīģeris. - Man garšo viss, kas vien pasaulē ir, izņemot medu, zīles un... kā sauca tos karstos?
- Dadži.
- Jā, un tos arī.
- Nekas, gan jau Kenga sameklēs tev kaut ko brokastīm.
Viņi iegāja Kengas istabā, un, kad Mazulītis Rū bija pateicis pa vienai reizei "Sveiks, Pūk!" un "Sveiks, Sivēn!" un veselas divas reizes "Sveiks, Tīģeri!" - jo nekad vēl nebija sacījis tādu vārdu un tas skanēja tik jocīgi, - draugi pateica, kas viņiem uz sirds. Un Kenga ļoti laipni sacīja:
- Tīģeri, bērniņ, paskaties manā bufetē un paņem pats, kas tev labāk garšo! - Jo viņa uzreiz redzēja, ka Tīģeris tikai izliekas liels un ka ar viņu vajag apieties tikpat mīļi kā ar Mazulīti Rū.
- Es arī paskatīšos, drīkst? - jautāja Pūks, kas jau bija sācis justies mazliet pulkstenvienpadsmitīgi. Viņš atrada mazu kārbiņu kondensētā piena, un kāda iekšēja balss viņam pačukstēja, ka Tīģeriem tas noteikti negaršo, tāpēc Pūks noslēpās kaktiņā, kur viņu neviens nevarētu iztraucēt, un izlaizīja kārbiņu līdz dibenam.
Tīģeris bāza degunu vienā traukā, bāza ķepu otrā traukā, un pamazām atklājās, ka Tīģeriem negaršo ļoti daudzas un dažādas lietas. Kad viņš bija pārmeklējis visu bufeti un neko sev ēdamu neatradis, viņš izmisis jautāja Kengai: - Kas nu ar mani būs?
Tikmēr Kenga, Kristofers Robins un Sivēns stāvēja apkārt Mazulītim Rū un skatījās, kā viņš izēdīs karoti Iesala Ekstrakta. Rū činkstēja: - Vai man tas jāēd? - Un Kenga teica: - Bet, Rū, bērniņ, atceries, ko tu man solīji?
- Kas tas ir? - Tīģeris čukstus jautāja Sivēnam.
- Viņa Stiprumzāles, - Sivēns atbildēja. - Rū tās necieš ne acu galā.
Tīģeris nāca tuvāk un tuvāk, viņš noliecās pār Mazulīša Rū krēsla atzveltni, pēkšņi pašāva garu mēli, un karote ar skaļu klunkšķi pazuda.
- O! - Kenga salēcās no pārbīļa, tomēr paspēja vēl saķert karotes kātu un laikus izraut to no Tīģera mutes. Bet Iesala Ekstrakta karotē vairs nebija.
- Tīģeri, bērniņ! - iesaucās Kenga.
- Viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles, viņš aprija manas zāles! - gavilēja Mazulītis Rū par šo vareno joku.
Tad Tīģeris paskatījās griestos, svētlaimīgi aizvēra acis un tad viņa mēle zibēdama griezās ap purnu, meklējot vēl kādu lāsīti Iesala Ekstrakta. Beidzot viņš atviegloti uzsmaidīja un teica:
- Tad šī ir tā lieta, kas garšo Tīģeriem.

* * *

Līdz ar to mums ir skaidrs, kāpēc Tīģeris apmetās uz dzīvi Kengas mājā un ēda Iesala Ekstraktu brokastīs, pusdienās un pie tējas. Reizēm Kengai likās, ka Tīģerim vajag Stiprumzāļu, un tad viņš pēc ēšanas zāļu tiesai dabūja karoti vai divas no Mazulīša Rū brokastīm.
- Man gan liekas, - Sivēns teica Pūkam, - ka viņš bez visām stiprumzālēm ir pārāk uzstiprinājies.